Ir rīts. Ir ceturtdienas rīts ko gaidīt man no tā . Laikam jau nav ko gaidīt. Piecēlos paskatījos spogulī pasmaidīju jo zināju, ka vēl kāds cilvēks dara tieši to pašu. Ielēju tēju mani pārņēma izmisums ko gan es daru man nav tiesības vēl kādam nodarīt pāri, bet nevaru es sev pārkāpt ko lai dara. Iekāpu autobusā iegrimu grāmatā, nevaru lasīt teksts spiežas ārā no katras poras, jānovēl labs rīts jāieliek vis kas sakrājies. Esmu darbā kolēģi jau sapratuši mani aiztikt nevajag. Aiztaisu kabineta durvis, Uzlieku dženisu esmu savā pasaulē.

Šodien esmu pilnīgi mierīgs kā noziedznieks ko ved uz ešafotu, nav nekādas iespējas, ka attaisnos nekādas cerības, ka var vēl kas mainīties.

Šodien līst lietus, eju ķert lāses lai neviens neredz mani raudam.

Lāses krīt man kauns, ka raudu.

Gan jau lāses visu noslēps un rīt ar mani būs kārtība

Klau, visi, kas mani dzird es esmu, vienmēr esmu bijis.

Negribu