Tumša nakts apkārt vērpjas, dziestošas sveces,
Tumša nakts apkārt vērpjas, dziestošas sveces, glāze ar tumšu indi. Ak atkal es Tevi redzu savā priekšā caur gadiem iznirstam, varu saost vizbulītes Tavos matos, redzu to rotaļīgo gaismu Tavās acīs, tik siltu, tik tumšu, vienmēr tik noslēpumainu. Jūtu Tavu smaržu... Tavu siltumu, patiesībā īstu uguni. Es degu Tavās liesmās, bet nespēju sadegt. Kas gan Tevī liek saulei spīdēt spožāk, kas liek Tevī zālei būt zaļākai un debesīm zilākām, kas liek vizbulītēm Tavos matos tā smaržot savu saldeno nāvi, kas Tavām lūpām dod tādu liesmu, kas Tavām acīm tādu gaismu.
Tumša nakts apkārt vērpjas, dziestošas sveces un glāze ar tumšu indi, ak kurš gan ražo tādu draņķi... Ak mans sapni, ja jel kad Tev būtu miesa, ne tik mēnesnīcas spožums... Es tukšošu šo glāzi par Tevi. Tumša nakts apkārt vērpjas, dzisušas sveces un tukša glāze, zinu, ka šī melnā tuneļa galā spīd mēness gaisma, tur ir vieta, kur zvaigznes visspožāk spīd, vieta, kur ir mana sirds, es zinu, ka Tu tur būsi tāpat kā toreiz es skatīšos Tavās noslēpumainajās acīs, tajās ieslēgtajā debesu atspulgā un mana sirds atkal sitīsies kā negudra. |
Publicēja: janisl202
Datums: 09.10.2008. - 03:36:58
Lasīts (reizes): 2289
Komentāri: 0
|
| |
