Pasaulei ir prieks acīs. Rozā brilles, nu un prieku jau aizliegt nevar. Smaids acīs, rokas biku nespēj prieku ierakstīt baitos. Skatos un redzu es šodien< /span> redzu. Nesodiet mani, brilles rozā skatienu aizmiglo, man vienalga. Emulēju situācijas ielieku šaubas sirdī, mani saplēš, nē nav vietas tev manās daudzajās dabās. Ieskaties plašajai pasaulei acīs, ieraugi savu rozā maliņas atspulgu ar smīnu un stingru locekli. Pamosties no sapņa pavilkt segu pustumsā vērot tavu rimto elpu un akvārija liegās gaismas apspīdēto tik iekārojamo ķermeni. Nē šonakt vairs neaizmigšu, mani glāsti tevi pamodinās, liks pasmaidīt. Cik gan skaistas ir tavas sārtās lūpas, zobu pērlītes tik gludas. Jā esmu neprātīgi iemīlējies, manas rokas uz taviem gurniem, pirkstu gali, notrīs ķermenis, es zinu vēsi man tie, bet tas nemaina manas sirds karstumu. Veidoju vārdus pirmo reizi nepiespiest, netēlojot- es tevi mīlu.

Šī nakts pieder mums un akvārija apgaismojuma, nē negribu rītu, pēc šādas nakts arī nomirt nebūs grūti-tevi mīlu- tavas lūpas veido vārdus, nopūta-nāc pie manis esi ar mani, esi manī.

Rīta gaisma ielauzās istabā pamodināja ciniķi-vai gana labi bija mani glāsti- tavas saraudātās acis un neizpratne tavā sejā mans gandarījums. Laiks celties un pamest šīs mājas.

Kāpnes debesīs, sajūtu uzbūvētas, pakāpos un nocēlu tavas biksītes no debesu āķa. Paslēpu degunu zīdā, ieelpoju smaržu, uzbudinājums. Debesis raud, skatās manu pēdu nospiedumus peļķē. Kuces smilkst mani ieraugot, nē šodien< /span> neesmu noskaņots baudu sniegt, vakar mani sakodāt. Gribat mani, es jūs ne. Man šodien< /span> citas prioritātes, tu un tava kājstarpe. Tik jaunavīga un tvirta, jauka sajūtu tevi glāstīt padarīt slapju, iekarsēt un tad teikt gana, man apnika.