Teksta būtība ir izcelt takas platumu. Takas, kas uz sirds tiltu ved. Mierīga smaida ēnā, pieskāriens lūpām, liegs kā tauriņa spārnu vēziena atstāts gaisa virpulis. Manu murgu patstāvīgais tēls, sapnis, ar īstenību nesaistītais cilvēk. Stāvu tavā priekša kails un neaizsargāts ar izrautu sirdi rokā, tā mežonīgās konvulsijās gaida glābjošo naža cirtienu. Noasiņoju veroties tavā smaidam līdzīgajā smīnā. Cērt un piebeidz mani, manis jau faktiski vairs nav. To ko tu pazīsti ir tikai maza daļa no kopuma, liela skaista kopumu.

Sabruku istabas kaktā mani pamet zirnekļi, tie žurkas bēg no grimstoša kuģa, kapteinis mirst stūre kuģa puikas rokā, nemākulīgi vests, uz rifa tā liktenis palikt. Rifi tik skaisti saulrietā un kuģa smaidīgais ģīmis traucās ar svilpē izveidotu saucienu –liktenis.

SAULĒKTS nakts vētra norimusi pirksti tausta rētu sirds apvidu, tā jau sarecējusi, pulsē, varu pateikt ka nē es nepiekrītu būt malas vērotājs gribu ņemt līdzdalību kuģa bojā ejā.

Bet muša tikmēr kaislīgi pārojās spoguļa malā, dzīvības turpinājums.

< span>

Pirkstiem piemīt vēlme pieskarties zīdam, notraust asaras no tava vaiga. Manā balsī skan tūkstošiem bišu, karaliene aizmigusi gaida skūpstu. Medus sanests kārēs mušu kāpuri pagrabā aprakto līķi sagrauž. Ļauj manām rokām vēlreiz ap tevi savus pitona tvērienus veidot, ļauj ieskatīties tev acīs, kad tu izdziesti.

Bišu mātes, karaliene saņēmusi skūpstu pamet spietu lai viena meklētu savu princi un istabas klusumā atskan vientuļa dūkšana sitoties pret stiklu, katrs māk izlidot pa atvērtu logu.

Cilvēki ir ļauni, pasaulei ir atvērta brūce tā pūžņo.