leduspuķu sindroms 2
Un tad , ar muļķīgu smaidu sejā, viņa atšķīra jaunu lapu un rakstīja. Viņa rakstīja par negribīgi aizgājušo nakti , kad palsēpusi nosalušās pēdas dūnu segā un cīnoties ar nekaunīgo laternu gaismu, kas kliedza acīs no pretējās daudzstāvu ēkas pagalma, neveiksmīgi mēģināja aizmigt. Par rītu, kad uzstājīgais modinātāja zvans ,jau trešo reizi , atgādināja par gaidāmajiem pienākumiem un falšajiem ikdienas pieklājības rituāliem un cilvēkiem tikpat neīstiem, kas jāsatiek. Viņa gan nebija tāda. Viņa bija savādāka. Viņa bija īsta, tikai neviens cits to vēl nezināja, jo pārējiem vēl nebija pienācis laiks to uzzināt. Vēl nebija pienācīs īstais brīdis atzīties. Pasaulei.
Maaayyyybeeee tomoooorrow...
Ar īgnu, neapmierinātības pilnu rūcienu un nežēlīgu rokas vēzienu , viņa apklusina modinātāju un pagriežas uz otra sāna. Ceturtdiena. Zaļā. Saīsināta diena, šodien arī prātiņš.Skate. Briest nepatikšanas, tāpēc pareizāk būtu slieties augšā un mēģināt kautko saglābt.Ar skolu. Ar cilvēkiem. Ar sevi. Varbūt. Trūkst gribasspēka, šodien gribētos kaut negribētos elpot. Par spīti centieniem prātā iezogas vakardienas redzētā aina un Martai nākas atzīt, ka tas nebija sapnis, vai varbūt murgs. Tā bija īstenība. Tajā noteiktajā mirklī viņa sekundes simtdaļas laikā bija centusies sev iestāstīt , ka tās ir tikai viņas kārtējās paranoiskās iedomas, taču Patrīcijas smiekli, vēl pirms Marta atvēra istabas durvis un poza , kādā Saule sēdēja virs viņas brīdī , kad atvērās durvis, stāstīja ko citu... Marta nemaz nejutās pārsteigta, pat ne samulsusi, drīzāk vīlusies, tikai tad vēl īsti nebija skaidrs vai viņa vīlās pretīm smaidošajās, apjukušajās meitenēs , vai pati sevī. Taču skatiens... Saule skatījās uz Martu tā itkā viņa būtu, jā, iztraucējusi. Meitene muļķīgi smaidīja un nedroši virzījās dziļāk istabā un neveikli iekrita savā nesaklātajā, spilveniem pārblīvētajā, taču mājīgajā gultā, kas būtu bijis kā patvērums, ja vien viņa istabā būtu bijusi viena pati. Iztramdītās vien mulsi smaidīja un savā nodabā kautko ķiķināja , līdz abas kā sarunājušas ar skatieniem pievērsās Martai. Viss ko meitene spēja izdabūt no savām lūpām bija : " Kur Marija? " Klusums. "Viņa pie sevis." Acīs neskatoties, atbildēja Saule un tūlīt , visnotaļ aizrautīgā tonī , piemetināja : "Vari aiziet viņu uzmeklēt!" Un ar izsmējīgu smaidu pavērās Martā. Atbildes vietā meitene kautko nesakarīgi pajokoja un , ar robotam cienīgu gaitu un sejasizteiksmi, devās pie Marijas,kuras Martai vēl tobrīd bija mazliet žēl, un lādēja sevi par to, ka reiz ļāvusi Saulei ienākt savā dzīvē... |
Publicēja: varaviiiksne
Datums: 09.05.2009. - 22:31:32
Lasīts (reizes): 1729
Komentāri: 0
|
| |
