Pīķa dūža asaras. 1.fragments
Reiz sensenos laikos, vēl pagājušā gadu tūkstoša pēdējās simgades pēdējā desmitgadē aiz 7 kalniem, 8 ezeriem un 9 upēm piedzima kāda meitene...
Šī meitene nebija princese un nekad par tādu nekļūs, bet tomēr viņai pieder daudz vairāk... Viņai pieder skaista un tīra sirds, kas sniedz neierobežotu varu pār prinčiem un parastiem jaunekļiem...
Gāja gadi un mazā meitene izauga par jaunu dāmu. Dāmu, kas lauzīs sirdis un citām dos neizsmeļamu prieku, laimi un nākotnes vīzijas... Dāmu, kuras darbos vīdēs vasara un rudens, smiekli un asaras... Acs, kas redz visu... Sapņi, ilūzijas, alkas un dzīves pieredze... Viss labais un skumjais vienkopus... Bet tie būs darbi, kas atvērs dvēseles...
Kādā skaistā, bet ne pārāk siltā agra pavasara dienā Martara devās pastaigā pa mežu. Koku saknes vēl bija ietītas sniega šallēs un, kad viņa nonāca pie upes, to vēl vietām klāja plānas ledus druskas. Pēkšņi viņai pie kājas kas nodžinkstēja...
Viņa paskatījās zemē un ieraudzīja pret krastu atduramies stikla pudeli ar kādu papīra gabaliņu iekšā... Vēstule pudelē... Viņa pieliecās un paņēma pudeli rokās, attaisīja to, izņēma vēstuli un sāka lasīt.
"Ja es zinātu, ko meklēju, meklētu savādāk... Bet es meklēju mierinājumu un sapņu piepildījumu. Meklēju īstu Mīlestību, ja arī Tu tādu meklē, atsaucies... " Tālāk bija minēta abonenta kastītes numurs.
Meitene nolēma aizraxtīt svešiniekam, kas nevis mierinājumu meklēja pudelē, bet meklēja Mīlestību ar pudeles palīdzību... Viņa steigšus devās mājās un sāka raxtīt atbildi:
"Nedroši sveicieni noslēpumainais Svešiniek!
Kas ir tas, ko tieši Tu vēlies atrast savā dzīvē? Pēc kā tiecies un meklē ko? Kāpēc Tava sirds tik uztraukta? Cik sen jau kopš savas piedzimšanas meklē atbildes? Un cik esi paspējis atrast? Kā izskaties un kā saucies Svešiniek?
Ar nemieru, atbildi gaidot,
Martara."
Martara jau nedēļu gaidīja atbildi, taču tā kā nenāca, tā nenāca. Diena sekoja dienai, minūte minūtei un sekunde sekundei. Laiks gaidot izstiepās līdz bezgalībai un lēnām sāka sarauties, lai varētu vēlreiz izstiepties līdz bezgalības neierobežotajiem plašumiem. Martara jau bija atmetusi cerības saņemt kādu atbildi no Svešinieka, kad kādu dienu notika neticamais. Pie loga atskanēja sīksīki klauvējieni...
Viņa paskatījās pa logu un ieraudzīja kādu neredzētu skatu... Pie loga uz palodzes stāvēja pasta balodis... Balodis... Kkas neticams!
Viņa atvēra logu un balodis ielidoja istabā, sniegdams savu kāju ar mazu aploksnīti. Martara atraisīja aploksnīti, izņēma vēstuli un ar aizturētu elpu sāka lasīt...
"Vien Tas Kungs zina, vai maniem meklējumiem ir pienācis gals. Varbūt es tieši Tevī atradīšu to, ko mekleju, varbūt tas būs tikai jauns pavērsiens meklējumos. Lai arī kā, esmu neizsakāmi iepriecināts iepazīties ar meiteni, kas atbildēja vēstulei pudelē,
ar cieņu un atbildi gaidot,
Janromejs."
Martara izlasīja vēstuli un dziļi ieelpoja. Šķita, ka sirds, ja turpinās tik strauji sisties, tūlīt izleks no krūtīm.
"Atbilde, viņš tomēr atbildēja!" kā degošas liesmas mēles šī doma šaudījās Martaras galvā. "Viņš tiešām meklē kādu, kas varbūt esmu es. Un varbūt viņš ir tas, ko meklēju es.".
Martara piecēlās un izgaja uz balkonu. viņai vajadzēja mazliet svaiga gaisa. Šīs domas, šis atgadījums, tas viss viņu mazliet izsita no visas nosvērtās un lēnprātīgās dzīves. Klusi dūdodams viņai klāt pielidoja balodis. Vienu mirkli Martarai škita, ka šis gudrais putns tūlīt lidos prom, bet tas apmetis pāris riņķu gaisā pie balkona, lēni un cēli nolaidās uz tā apmales un ar savām putna acīm saspringti lūkojās uz Martaru, kuras sejā mijās laime un neizpratne, cerība un šaubas...
Martara devās iekšā istabā un paņēmusi rokā tintes pildspalvu, sāka raxtīt:
"Nepatrastais Janromej,
Vai tiešām Tu meklē piepildījumus sapņiem, vai tikai attaisnojumus tam, ka gadās vilties? Vai tiešām meklē Mīlestību vai tikai iemslu, lai tai neticētu, patiesībā pašam to sagraujot? Vai esi īsts un romantisks, vai liekulīgs puisis, kas vēlas apvārdot un nodot? Vai esi mans sapņu puisis vai tikai murgs, kas maskējas?
atbildes meklējumos nomocītā Martara."
Vēl mirkli paturējusi nupat uzraxtīto vēstulīti rokās, Martara vēl pārcilāja prātā visus par un pret un centās izvērtēt vai nav uzraxtījusi pārāk skarbu vēstuli, bet piecēlās un aizlīmēja aploksni, ko sarullēja mazā turziņā un uzmanīgi, cik vien spēdama, piesēja pie baloža kājiņas.
"Ja viņš būs īstais, viņš sapratīs, ka arī es baidos tikt sāpināta... " Martara, lūpas sakniebusi pie sevis nosprieda un atverot balodim balkona durvis, arī pati devās uz balkonu. Neskaidrība un bailes, mazliet neizpratne par savu pēkšņo skarbumu un to, kā Janromejs to uztvers, Martaru viegli smacēja un vēsais vakara gaiss sniedza mazu atveldzējumu. "Es ceru, ka tas būs nopietns sākums, nevis nopietnas beigas... " viņa pie sevis noteica un aizvēra acis. Likās, ka viņa dzird kādu balsi saucam viņas vārdu. Tas bija tikai vējš...
Pēc kāda laika Martara devās atpakaļ iekšā. Aukstais vējš bija licis rokām kļūt vēl stindzinošākām par domām un bija pārņēmis neizprotams nogurums... Tāpat, no nekā nedarīšanas... Martara apgūlās gultā un aizvēra acis. Šķita, ka tikai uz brīdi viņa vēlas atpūsties, nomierināt no satraukuma piepūlētos locekļus, bet gandrīz nekavējoties Martara aizmiga. Zemapziņa viņu ieveda tāltālā sapņu valstībā, kurā Martara bija vienkārša meitene, bet visas meitenes bija princeses. Un visi puiši bija prinči, romatiski un maigi, godīgi un atklāti, neparasti un drošsirdīgi.
Martara pastaigājās pa Garlominras ieliņām un savā nodabā dungoja, kad pēkšņi kāda maiga, taču vīrišķīga balss ierunājās:
"Vai tā esat Jūs, Martara?"
Martaras acis pievērsās tēlam tumšajā apmetnī. Milzīga kapuce bija paslēpusi seju, vienīgi cauri tumsai vīdēja divas maigas liesmiņas. Tās nebija ļāunas, bet ļāva uzticēties. Mērani garais vīrieša stāvs bija mazliet garāks par meiteni, taču neizsakāmi noslēpumains. Pēkšņi Martara apjuka. Uz pleca šim vīrieša stāvam tupēja balts, neaprakstāmi inteliģents putns ar mazu papīra taurīti pie kājas. Ši debeszilā aploksnīte, šis putns, Martara to pazina...
"Martara? Nāksi vakariņās?" atskanēja kkur no tāluma. Balss tuvojās un pēkšņi Martara atvēra acis. Viņa joprojām gulēja savā gultā un kāds no lejas viņu sauca vakariņās...
Vakariņas paēdusi Martara devās gulēt. Gulta nemanot pārņēma viņu savā varā un drīz vien viņa jau gulēja saldā miegā, taču bez sapņiem. Sapņi nolēma pārcelties uz dzīvi realitātē.
Rīts atnāca ar maigu vēja vēsmu un viglu, dziļdomīgu smaidu. Martara pamodās un, pārlaidusies istabai pāri maigi kā bezdelīga, iegrima ar roku atvilknē. Tas nebija sapnis, vakar viņa bija saņēmusi vēstuli un bija izmantojusi savu īpašo vēstuļpapīru, lai uzrakstītu atbildi. Tas notika. Vai uz labu, vai sliktu, bet notika, nu tikai laiks spēs dot atbildi...
Gāja dienas un Martara nezināja vai atbildi ir vērts gaidīt. Kādu rītu Viņa nolēma dotes pastaigā pa Milanekruesas ieliņām. Šoreiz šī nebija sapņu Karaliste, bet īsta pilsēta ar īstām ieliņām. Aizdomājusies par notiekošo viņa jau bija gandrīz nonākusi mājas, kad pēkšņi juta, ka aizmuguras kāds iet. Viegli saravusies viņa pagriezās un uzmeta ātru skatienu gājējam. Tai mirklī viņa sastinga un nespēja vairs pakustēties. Viņas acu priekšā stāvēja vīrs apmetnī ar kapuci pāri sejai un baltu balodi uz pleca. Tiesa, balodim pie kājiņas vēstules nebija. Tai brīdī Martara izdzirda to pašu balsi, ko bija dzirdējusi Sapņu Karalistes Garlominras ieliņā. To pašu zemo, taču uzticamo vīrieša balsi, kas reizē dvesa spēku un uzticību. "Vai nezinat kur dzīvo Martaras jaunkundze?"
Tobrīd Martara nezināja vai bēgt vai doties klāt, viņa apjukusi stāvēja svešinieka priekšā, prātojot vai tas ir Janromejs vai tomēr ne. Un lauzīja galvu par to, vai atkal nesapņo, lai gan šīs ielas bija vienkāršas un nebija tik greznas kā Sapņu Karalistes ielas, kur katra iela bija kā karaļa pils koridors. Un ja tas bija Janromejs, no kā viņš slēpās? Vai arī ko viņš slēpa? |
Publicēja: ezis69
Datums: 13.10.2009. - 01:36:58
Lasīts (reizes): 1797
Komentāri: 1
|
| |
