Kamēr ārā līst un jau pēcpusdiena
spēj uzdzīt žņaudzošu nogurumu, nākas vien sūknēt kafiju un nelielā bezdarbībā
vārtīties pa dīvānu. Alu es nedzeru grodi iedzītā riebuma dēļ, taču Pasaules
futbola čempionātam gan pieslēdzos un pavīpsnāju par to, kā britu prese
patriotiski norok savējos un Portugāles izlase „saliek” mazos un stīvos
korejiešus. Un tad, salīdzinoši pēkšņi rodas vēlme paspodrināt savu pārrutinēto
ikdienu ar kaut ko jaunu – un tā Drawn Together otro sezonu nomaina Holivudas
klasika. Dīvaini. Vecas filmas, kurām ir krietni izteiktāka līdzība ar teātri,
nekā ar mūsdienu kino, krietni slepus
parok ārā mūsdienu ideālus. Nevēlos tikt pārprasts – šajā kino nav mūsdienu
izpratnei atbilstošu, asu dialogu, apslēpti mājieni par seksu vai arī
nomaskētas tehnikas, apģērba vai restorānu tīklu reklāmas, taču ir kaudzēm
vēstures, kas ir aktuāla mūsdienās, viens aspekts no šīs vēstures un ideāliem –
vīrieši. Džeimss Dīns, Hamfrijs Bogarts, vēl padzīvais Šons Konerijs, visi
minētie un vēl citi ir izveidojuši vīrīšķības ideālus, kas mīt joprojām
mūsdienās.. it kā.
Un tad – pa ceļam uz virtuvi
ieeju savā koridorā, kur vaļā palikušajā sienas skapī ieraugu n-tos kedu pārus,
daļa no tiem balti, tad brūni un pelēki. Mirkli padomāju, kāpēc man ir
nepieciešami tik daudz apavu pāru, ja lielāko daļu no tiem esmu uzvilcis tikai
pāris reizes dzīvē un pēc tam par tiem aizmirsis. Atbilde pati ienāk domu laukā
– tik daudz dažādu kedu man vajag tāpēc, lai būtu atsauce uz biksēm, maikām,
krekliem, džemperiem..un apakšžokli, ko man gribas salauzt pret vannas istabas
izlietnes malu atskārstot, ka nevajadzīgu lupatu man ir vairāk par mammas, tēta
un māsu apģērba gabalu skaitu kopumā. Baigi, ekonomējis esi, vecīt!
Pēc savas smadzeņu uzbūves un
psihes, lielākā daļa vīriešu savu ikdienas lēmumu pieņemšanu veic loģikas
vadīti. Taču izejot uz ielas pat savā mikrorajonā un aizejot līdz tuvākajam
veikalam nav bijusi pat viena reize, kad garām nepazib vairāki pāri balto kediņu,
apspīlētu džinsu un kreklu, kas ar katru gadu kļūst gliteraināki un spīdīgāki –
garām paiet puisis un meitene, kas apģērbušies ir visai līdzīgi un vienīgo
atšķirību nosaka kosmētikas daudzums (nevis tās nebūšana).
Tāpēc – kur ir vīriešu vīrietība?
Vai tā ir pazudusi, vai arī definīcija mūsdienās par to, kādam jābūt vīrietim
ir mainījusies? Vai esam no loģikas, spēka un spējas būt par abalstu
pārvietojušies pie nemitīgas lūrēšanas spogulī, emocionalitātes un cīņas par
dzimumu līdztiesību, kuru, iespējams, jau tagad esam pārtvēruši no feminisma
kustības? Un tā nu es palasu arī daļu šejieniešu blogu, no kuriem liela daļa ir
kaukšana par nelaimīgām, hormonālām mīlestībām, par jaunām vizulojošo topiņu
kolekcijām un to, kur tad ar draudzenītēm tagad ir krutāk aizliet savus
tonālētos mūļus. Tā vien gribas izvilkt anatomijas atlantu un komplektā ar
referātu ievietot šeit kā atgādinājumu par to, kas ir sēklinieki, kādam dzimumam
tie ir, pievienojot pamācību, kā tos atrast, visu kopumā kā liegu testu
dzimumidentitātes noteikšanai un dzimuma sociālajai lomai.
Go. Flame me J