Cīņa par brīvību mums ir sen aiz
muguras, tomēr ir svarīgi atcerēties, kāpēc tik daudzi bija tās
dēļ gatavi upurēt visu. Jūs zināt, mēs iestājāmies pret PSRS,
mēs todarījām, lai pasargātu sevi no apspiešanas un ciešnām,
tomēr mēs aizmirsām uzdot sev jautājumu "Kāpēc?".
Kāpēc mēs, kā tauta, esam pelnījuši brīvību? Mēs aizvien
apspiežam tos, kuriem ir cits viedoklis, mēs aizvien melojam, cik
ļoti mēs melojam, tiecamies vēl vairāk pēc varas, naudas,
baudas. Un aizvien tālāk mēs nododam šos grēkus nākošajām
paaudzēm. Mēs atsakāmies uzņemties atbildību par gandrīz visu,
ko daram, vainu viegli atrodot Padomju mantojumā, Eiropas Savienībā
vai pašmāju politiķos, tikai ne sevī. Kad mēs ievēlam savu
parlamentu un jūtamies vīlušies tajā jau pēc neilga laika, mēs
sevi mierinam ar domu, ka tā nav mūsu vaina, patiešām nē. Nav
iespējams dzīvot demokrātijā, ja gandrīz visi izvēlas
iesaistīties tajā tikai reizi četros gados, lai noveltu savu
neatbildību uz kāda cita pleciem. Arī LGBT pārstāvju vairākums
izvēlas iesaistīties cīņā par vienlīdzību tikai reizi gadā,
labākajā gadījumā, mierinot sevi ar domu – situācija valstī
nav mana vaina, patiešām nē. Parlaments ir instruments, Mozaīka
ir instruments, tie nevar strādāt vieni, tie kļūst spēcīgi un
spējīgi tikai tad, kad aiz tiem stāv pilsoņi, kuri pārvar sevi
un iesaistās paŗmaiņu veikšanā. Ja godīgi, šī visa jēga?
Sava veida uzsakums, vairāk jau sev, lai tiktu vaļā no briesmoņa
"mēs" (cik uzmācīgs kaut šajā tekstā) un lēnām
nonāktu pie "es", galvenokārt, lai priekšteču cīņa
par brīvību nebūtu bijusi veltīga, lai es spētu to novērtēt un
godināt, saprotot, ka brīvība savā būtībā ir nebeidzama cīņa,
kurā viss sasniegtais un cerības uz nākotnē sasniedzamo tiek
zaudēts, ja zūd vēlme cīnīties.
* 1) 4. maijs – 1990. gada 4. maijā
Latvijas pasludina neatkarības atjaunošanu.
2) 6. jūnijs – Baltic Pride 2011
Igaunijā (OMA Festival).