=>
..tādēļ arī “Džei Sī šoreiz domāja tik ilgi”.. Kārtoju
savus plauktiņus, līdz tiku skaidrībā, ka tomēr ESMU savā
īstajā laikā un īstajā vietā. Un, ne tikai esmu, bet vēlos būt
arī turpmāk.
Sajūtu,
ka man ir paveicies jau tajā pirmajā lietainajā pavasara dienā,
kad pirmo reizi pārkāpu sava toreiz jaunā amata slieksnim..
Paveicies, kad tiku “nodots aizgādībā” savām pirmajām “darba
skolotājām”.. Paveicies, ka tiku iemācīts ikvienu darbu vai
darbiņu paveikt pēc iespējas precīzi, uzmanīgi un līdz galam..
Paveicies pat ar “pērienu”, kurš saņemts par ikvienu reizi,
kad tā nedarīju! :)
Tas
viss ir palīdzējis ielikt ļoti labu pamatu visam tam, ko nu
pašlaik daru. Pie tam arvien pats vienmēr esmu bijis kā
“ziņkārīgais zvērēns”, kurš izmanto katru iespēju, lai
kaut ko iemācītos arī pats uz savu roku – negaidot nedz
pamudinājumu uz to, nedz arī atalgojumu par to.
Jo
tā ir pietiekami svarīga manas personības īpašība – ja kaut
kas Tevi interesē, tad “roc”. Roc! Ņem palīgā prātu, domas,
esošās prasmes, analizē, pēti un mācies. Klusās nakts stundās
“izej cauri” ikvienam “manuālim”, kurš noputējis guļ
tālākajā plauktā un kuru varbūt gadiem ilgi neviens nav
iedomājies pārlapot.. Izpēti ikvienu darba metodi un līdzekļus,
kādi tās paveikšanai ir Tavā rīcībā.. Domā, analizē un
secini ko varētu darīt labāk un efektīgāk.. Iespējams,
pietiekami liela loma ir arī manai [šķietami pārlieku lielajai]
tieksmei uz perfekcionismu. Atzīšos, ka tas tomēr reizēm arī
traucē – traucē uzņemties uzdevumus, par kuriem neesmu drošs,
ka varēšu tos atrisināt tā, lai justos apmierināti ne tikai
pārējie darba kolēģi, bet piedevām vēl arī es pats.
Jo..
Es vienmēr atceros par salīdzinājumu starp cilvēka pieredzi,
zināšanām un riņķa laukuma & perimetra līnijas garuma
aprēķināšanas formulu. Šķietami absurds salīdzinājums? Tomēr
ne īsti tā.. :)Patiesība,
kuru visi esam apguvuši – riņķa laukumu aprēķina pēc formulas
S = π R2, kur “π” vienmēr būs nemainīgā
konstante, bet “R” - riņķa rādiuss, vienīgais lielums, kuru
iespējams izmainīt.
Sakarība
– jo lielāks rādiuss, jo lielāks tātad riņķa laukums –
strādā arī dzīvē; ja par “rādiusu” pieņem cilvēka iegūto
pieredzi, tad tieši šīs pieredzes lielums arī nosaka viņa
“laukuma” jeb zināšanu apjomu. Tātad es zinu savu “zināšanu
apjomu”, kuru nosaka tikai manis paša iegūtā pieredze.. Toties
ārpus manu “zināšanu laukuma” plešas neapgūtā “terra
incognita” (“neizpētītā,
nezināmā zeme” - lat.).
Un,
tāpat kā riņķa laukumu no pārējās nezināmās plaknes daļas
atdala perimetra jeb apkārtmēra līnija – tieši tāpat arī
manas zināšanas, patīk man pašam tas vai arī nē, kādā vietā
“apstājas” pie robežas, aiz kuras tālāk vairs neesmu spējīgs
un arī tiesīgs izdarīt secinājumus un spriedumus, jo manu
zināšanu – nu to vairs vienkārši nepietiek.
Vai
zini arī to, kā aprēķināt šo savas “nezināmās pasaules”
robežas garumu?.. :)
Arī tas ir vienkārši: C = 2π x R.
Atkal
“2π” ir nemainīgs lielums un vienīgais, no kā viss atkarīgs,
ir riņķa rādiuss. Jo lielāks rādiuss, jo garāka riņķa līnija.
Secināsim?
Retais gadījums, kad ģeometrijas pamatsakarības iespējams gandrīz
nepastarpinātā veidā attiecināt arī uz cilvēka dzīvi – jo
vairāk es esmu pieredzējis, jo lielāks ir manu zināšanu apjoms,
bet tomēr tajā pašā laikā – jo garāka ir arī manas izzinātās
pasaules robeža saskarsmē ar vēl neizzināto. Un jo vairāk es
zinu, jo labāk apzinos to, cik ļoti daudz patiesībā nezinu..
Tas
arī ir viens no faktiem, kuru savā dzīvē nekad neaizmirstu.
Vienalga, naktī vai dienā, darbā vai mājās, draugos vai
vienatnē.. Secināt un pašam rīkoties tā, lai manas zināšanas
tiktu samērotas ar man vēl neizzināto. Vienmēr pajautāt pašam
sev - “vai man ir tiesības runāt un argumentēt, ja pats īsti
nemaz nepārzinu attiecīgo jomu?”.
Un
vienlaikus – tas arī ir pats spēcīgākais pamudinājums zināt,
iemācīties un sasniegt vēl vairāk!
Skat,
aizklīstot elementārās ģeometrijas ekskursos atkal esmu
novirzījies no esejas tematikas..
Bet,
ja reiz domas sāk klīst neceļos, tas nozīmē, ka ir pienācis
laiks izdarīt kopsavilkumus.
OK,
tātad, kā potenciālajam izsludinātā amata kandidātam (seko
pašam sevis paslavēšana):
man
ir paveicies, ka esmu nonācis savā īstajā vietā un savā īstajā
laikā;
man
ir paveicies ar savu raksturu un tieksmi uz perfekcionismu, kura arī
mani pašu vienmēr dzen nepārtraukti attīstīt un pilnveidot
savas prasmes un iemaņas;
man
ir paveicies, ka esmu pietiekami nemierīgs, lai meklētu veidus un
iespējas, kā savu darbu darīt arvien labāk;
man
ir paveicies, ka RIX ir tik dinamiska lidosta, kurā viss atrodas
tik straujā attīstībā, ka arī man pašam nav iespējas ieslīgt
rutīnā un pašapmierinātībā, bet tā vietā nepārtraukti
strādāt pašam pie savu rakstura īpašību un darba prasmju
uzlabošanas;
man
ir paveicies, ka saprotu – lidostā ne vienmēr katru dienu spīd
saule un gadās arī “melnās dienas”, bet es tāpat arī
joprojām spēju visām nepatikšanām veiksmīgi tikt pāri;
man
ir paveicies, ka vienmēr cenšos saglabāt mieru jebkurā situācijā
vai konfliktā un “neaizdegties” par niekiem;
man
ir paveicies, ka esmu ieguvis pietiekami labus pamatus un pieredzi
sava pašreizējā darba pienākumu veikšanā;
man
ir paveicies, ka samērā labi protu sadzīvot arī ar saviem
tiešajiem darba kolēģiem (tāpat kā, ceru, arī viņiem tas
izdodas ar mani);
man
ir paveicies, ka nekad pārlieku viegli un ātri neuzticos pat pats
saviem lēmumiem, bet vienmēr tos apsveru, cik atļauj manā rīcībā
esošais laiks & zināšanas;
man
ir paveicies, ka esmu iemācījies – vēl svarīgāk par lēmuma
pieņemšanu ir prasme pēc tam prast paskaidrot vispirms jau sev
pašam, kādēļ pieņemts tieši tāds un ne citāds lēmums;
man
ir paveicies, ka [lai gan var izklausīties neticami] protu atzīt
savas kļūdas, ja uz tām man argumentēti norāda un mans
ievainotais pašlepnums pēc tam arī darīs visu tam iespējamo,
lai to pašu kļūdu otru reizi vairs nepieļautu;
man
ir paveicies, ka saprotu – par katru cilvēku vislabāk liecina
viņa darbi un viņa paša paveiktais;
un,
man galu galā ir paveicies arī ar to, ka ikvienu katras jaunas
darba dienas iesākumu varu sagaidīt ar apziņu, ka nemaz jau tā
īsti nedodos uz darbu, bet gan atkal uz turieni, kur veltīšu
pāris stundas savam vaļaspriekam, jo - mans darbs ir mans
vaļasprieks un mans vaļasprieks ir mans darbs!
(Izklausās
jau pēc vienkārši saldas šokolādes kūciņas un pie tam vēl ar
putukrējuma garnējumu! Vai ne? (nododu general public
vērtējumam) Bet, c"mon, vai tad var neiepatikties tāds jaukumiņš
kā es? :D
Labi,
ar pieteikuma eseju arī esmu veiksmīgi ticis galā - uzrakstīta,
pārbaudīta, aizmeilota visām adresēm, kur vien vajag. Gaidīsim
atbildi. Ja kas, novēliet, lai salaužu vienu vai pat divas savas
kājas!)