..ir
svētdiena, pirmā patiešām pavasarīgi vasarīgā un siltā dienas
izskaņa šajā lidojumu sezonā. Ak jā, kāds cits manā vietā
varbūt drīzāk sacītu, ka pirmā tāda diena šajā gadā; tikai
tā nu ir sanācis, ka savu laika ritējumu es drīzāk mēru pēc
tā, kā lidmašīnas aiztrauc debesīs, nevis pēc parastajiem
ikdienas standartiem. “Diagnoze”.. ;) Tātad – ir svētdienas
pievakare, turklāt tāda pievakare, kuru vairums pārējo cilvēku
izmantotu netraucētai atpūtai brīvā dabā, ja reiz atkal pēc
garas ziemas tāda iespēja radusies; es, savukārt (tā kā nekad
neesmu bijis tas “pārējais”), esmu izvēlējies šo vakaru
atkal pavadīt mājās, baltas papīra lapas un rakstāmā
sabiedrībā.
Tam
ir divi iemesli. Un es joprojām nevaru izšķirties, kurš īsti no
tiem ir galvenais; tomēr, kā jau “klasificēt-kāra” un
“lietas-pa-plauktiņiem-liekoša” personība es zinu, ka tas arī
ir labākais veids, kā tikt galā ar neskaidrībām – iesākumā
kaut vai pavisam vienkārši tā, “saliekot visu pa plauktiņiem”.
Viens
no iemesliem ir tas, ka līdz piesacīšanās beigu termiņam uz
iekšējā kārtā izsludinātā darba konkursa kārtējo amata
paaugstinājumu ir palicis pavisam nedaudz laika.. Un otrs – arī
tas, ka beidzot gribas izdarīt to, ko vajadzēja izdarīt jau
krietni pasen; tas būtu – drošā, skaidrā un stingrā rokrakstā
uz papīra notvert savas pārdomas par vienu no svarīgākajiem
aspektiem manā dzīvē, proti – par tematu “kādēļ tad īsti
esmu tāds maita, kāds nu reiz esmu”.
Pie
tam esmu arī pieradis, ka laiku pa laiciņam vienkārši IR
nepieciešams paspēlēties ar dzimtās valodas gramatikas likumiem,
tās uzbūves elementiem un savu prasmi to visu pielietot – jo tas
atmaksājas ilgtermiņā, saglabājot pietiekami labā līmenī
prasmi izmantot tīru un pareizu valodu gan vārdiskajā, gan arī
rakstiskajā saziņā ar pārējiem līdzcilvēkiem. Nav svarīgi,
draugiem, svešiniekiem, darba kolēģiem.. Jo vienmēr esmu
uzskatījis, ka viens no elementiem, kurš raksturo katru kā
personību – tā ir viņa valoda. Un, ja reiz arī ikdienas darbā
pārējie darba kolēģi Tevi vairāk zina no balss un tās sacītā
vai arī pēc e-pasta sarakstes teksta, tad, šķiet lieki pieminēt,
ka maksimāli perfekts valodas lietojums saziņā ir pietiekami liels
pluss. :)
Tātad
– noķerot savas pārdomas baltajā papīra lapā, es vienlaikus
iegūstu divus labumus. Gan potenciālu eseju, lai piedalītos
izsludinātajā konkursā, gan arī nelielu treniņu prātam un
valodas pielietojuma prasmei.
Nav
jau pārsteigums tas, ka “neizturamais Džei Sī atkal domā”;
drīzāk neliels pārsteigums varbūt ir tas, par ko viņš vispār
domā. Kādēļ tikai tagad “kricelē” eseju, lai tomēr
iespiestu arī savu kandidatūru amata pretendentu sarakstā.. Kādēļ
izvērsts, visus “pro” un “contra” argumentus uzskaitošs
pieteikums pārdesmit lapu apjomā netika saņemts uzreiz jau pirmajā
stundā pēc iekšējā konkursa izsludināšanas..
Jā,
šķiet, man atkal nepieciešams “sakārtot plauktiņus”!
..tikai
nesen atgriezos no atvaļinājuma. Pietiekami ilga, lai atkal kaut
vai pavisam nedaudz pierastu pie dzīves, kura notiek ārpus
lidostas.. Un tomēr arī pietiekami īsa, lai tā laikā pavisam
neatradinātos no atkarību izraisošās “vielas”, kuras koda
nosaukums ir RIX. Pirmo tās devu ieņēmu nu jau gandrīz pirms
pieciem gadiem; tajā brīdī, kad vēl pavisam “jauns un
nevainīgs” ar savu parakstu apstiprināju darba līgumu lidostā
uz izmēģinājuma laiku. Nenojaušot, ka ar to pašu arī esmu
iedevis pašam Nelabajam mazo pirkstiņu.. Aizgājis ogot viltīgā
purvā.. Uzsācis valsi mīnu laukā.. Nu, sauciet to, kā vien
vēlaties! Bet fakts ir tas, ka pēc tās dienas joprojām esmu šeit,
vienalga, lai cik nu ļoti tas citiem var patikt vai arī nepatikt.
Un vismaz man pašam pats atbilstošākais šķiet salīdzinājums ar
purvu. Labā nozīmē, protams. Tad, ja nu reiz lidostā esi arī
iestidzis, tad tas ir uz ļoti ilgu laiku. Jo ir divu veidu cilvēki
– vieni ir tie, kuri atnāk, pastrādā un aiziet, saprotot, ka šis
tomēr nav viņu “purvs”.. Un ir otra kategorija – tie, kuri
atnāk, pastrādā, iestrādājas, strādā un “saindējas” ar
purva gāzi tādā apjomā, ka kļūst no tās atkarīgi un vairs pat
nevēlas meklēt ceļu atpakaļ uz parasto ikdienas dzīvi –
saprotot, ka tā jau patiesībā arī neko īpaši daudz nenozīmē..
Vēl jo vairāk tad, kad apjaut, ka īstenībā paša dzīves
aicinājums, vaļasprieks un darbs – tas viss galu galā izrādās
viens un tas pats esam. Un brīžos, kad apzinies to, ka vari sacīt:
“Hei, bet man taču ir paveicies apvienot manu darbu ar manu
hobiju!” - tajos brīžos arī pats labprātīgi pabrien purvā VĒL
tālāk, lai arī tikai iegrimtu tajā VĒL dziļāk. :) Brīžos,
kad asinīs vienlaicīgā sajaukumā uzbango apziņa, ka dari darbu,
kurš Tev patīk un pie tam vēl arī esi savā laikā un savā vietā
– tad arī tā ir pietiekami liela daļa no atalgojuma par
“noslīkšanu”. Atalgojuma daļa, kura darba līgumā nemaz nav
atrunāta, bet kuru “Nelabais” piešķir ikvienam, kas ar viņu
slēdz līgumu “uz mūžu un no visas sirds”.
Vai
esmu bezjēdzīgs sapņotājs? Nedomāju vis.. Man tikai ļoti patīk
tas, ko daru; man patīk vienmēr nemierā esošā un prasīgā
lidostas vide; man patīk iespēja vienmēr uzzināt & iemācīties
kaut ko jaunu (kaut vai arī “pašam uz savu roku”), man patīk
apziņa, ka vienmēr arī pašam jābūt “labākajā formā”. Un
– varbūt man arī paveicies vēl ar to, ka protu vairāk vai mazāk
sakarīgi savas pārdomas uzticēt rakstāmajam un papīram.
Tomēr,
kā jau pieminēju, es neesmu sapņotājs. Es zinu, ka par visu dzīvē
ir jāmaksā. Par ikvienu tās servēto šampanieša glāzi tiks
prasīts norēķins. Un tikai tas, vai būsi spējīgs maksāt savu
norēķinu – tas arī parādīs, esi savā vietā vai arī nē.
Kas
ietilpst “norēķinā”? Jā..
Tajā
ir dienas, kad viss notiek īsti ne tā, kā pašam gribētos..
Dienas,
kad lidmašīnas lido tā, it kā lidojumu saraksta nemaz nebūtu..
Vai
arī dienas, kad tās nelido nemaz..
Dienas,
kad šķiet, ka neviens nav ar Tevis darīto apmierināts..
Vai
dienas, kad arī pats ar sevi neesi apmierināts..
Dienas
pēc darba maiņas, kad domā - “nekad vairs!”..
Vai
arī dienas, kad galvā iezogas “ķecerīgais jautājums” - bet
kam tas viss?.. Vai man to vajag?.. =>