rodņa...
vakar neatapu būt riebīgs. šijā valstī dzīvojot, sāku zaudēt savas iemaņas. treniņu vajag.
tātad tā - par būtisko. vakar māsa pieskaipojās. runājam, runājam un tad viņa pamana TO. es taču esot RESNS. nu čorta zdva! cik gadus es to zinu, cik gadus es to viņai esmu teicis?! tas viņai kā pīlei ūdens. es viens pats dzīvojot tikai tievāks kļūstot un man regulāri pie viņas ciemojoties bija uz svariem jākāpj, jo citādāk viņai nepieleca, ka man kg nezūd, bet nāk klāt. tagad šamā to tikai aptvēra. nu ij tad sākās teksti par to, ka, jā, man jau esot GADI... un to tādā intonācijā it kā es jau ar abām kājām būtu kapā un pūstošas gaļas gabali no maniem kauliem krīt nost... šis mani tā samulsināja, ka neatapu atgādināt, ka mums ir gadu divdesmit starpība un es esmu mūsu mammai tas jaunākais no bērniem. bet baigi būtu derējis šito atgādināt. tad māsa būtu uzmetusi lūpu, jo es skaitītos riebīgas, kas viņu par vecu ir nolamājis un pāris nedēļas man būtu miers - skaipā neparādītos no viņas nekādu mesidžu, uz kuriem jāatbild momentāni, jo nevar taču tā būt, ka es neatrodos pie datora tad, kad viņa man ko uzraksta. tas, ka es te strādāju pie mikroskopa, kas nu nemaz nav līdzīgs datoram un nav pievienots internetam...
ai, vobšem - rodņa ir rodņa. man laikam vajadzētu mēģināt iemācīties ar to samierināties... |
Publicēja: paliec
Datums: 19.05.2011. - 11:09:15
Lasīts (reizes): 2075
Komentāri: 0
|
| |
