->..Mercedes
Benz Citaro savu uzdevumu ir
paveicis. Tāpat kā “Rīgas Satiksme” kopumā. Veiksmīgi esmu
nonācis galapunktā. Sēdies, RS, deviņi. Jo “desmit” nekad
nedodu nevienam. Pat ne pats sev. Principā. Jo VIENMĒR ir lietas,
kuras var darīt labāk. Tomēr, šķiet, es novirzos no tematikas.
Zini,
kādas ir “sajūtas pirms?” Sajūtas PIRMS pirmā randiņa,
sajūtas PIRMS darba intervijas, sajūtas PIRMS garšīgām
pusdienām, sajūtas PIRMS pirmā skūpsta, sajūtas PIRMS
“beigšanas” seksa laikā.. Nu īsāk sakot – tie daži laika
momenti, kuros sakoncentrētās domas un sajūtas izšaujas cauri
galvai teju vai sekundes daļās, atstājot vien.. Hmmm.. Iespaidus..
Jo domām & analizēšanai vienkārši nepietiek laika!
Arī
pats kārtējo reizi atkal piedzīvoju to “PIRMS-sajūtu”.
Necentīšos anallizēt, jo tas būtu vienkārši bezjēdzīgi un
lieks laika patēriņš; sacīšu vien to, ka atkal, pēc četru gadu
pārtraukuma, izkāpjot 24tā busiņa galapunktā un tad sajūtot
gaisā netālās jūras viegli sāļo aromātu, vēju brīvību un
viļņu šalkas – es visu šo kokteili ievilku sevī tāpat kā
savās nāsīs ievelk gaisā jūtamo aromātu kaujas zirgs pirms
cīņas (salīdzinājums, iespējams, mazliet neatbilstošs, bet tas
nu ir tas, kā sajutos! :D) un.. Aizrikšoju kaujā! Tas būtu –
cik vien ātri iespējams, no busiņa galapunkta vismaz kaujas zirga
tempā lidoju jūras mola virzienā. Nepievēršot uzmanību botu
skaņai pret asfaltu, nepievēršot uzmanību apkārtnei, nepievēršot
uzmanību vispār nekam. Nu Tu taču arī zini, ka dzīvē gadās
tādi mirkļi, kad visa Tava būtība koncentrējas tikai mērķa
sasniegšanai un nekam citam vairs neatliek uzmanības. Nu re, arī
ar mani atkal sanāca tas pats. Un, kā rezultāts tam, es Boeing lidženes tempā nomēroju visu ceļu no pieturas līdz pat
galapunktam – Mangaļsalas jūras molam. Ja būtu pieturējies pie
savas parastās procedūras, tad noteikti būtu iemetis skatienu
pulkstenī, lai piefiksētu laiku – cikos ierados, cikos nonācu
galā, cik ilgu laiku tas prasīja.. Bet, kā jau minēju kaut kur
augstāk, tad šodien es neesmu īsti “ES”. :) Varbūt tas ir
saules dēļ, varbūt noskaņojuma dēļ, varbūt arī – mana
šodienas personīgā “code white” dēļ..
..labi,
tagad atkal esmu spējīgs piefiksēt arī tādus sīkumus, kā,
piemēram, botu skaņa pret ietves segumu. Tikai pašlaik pēc tā
vairs nav nekādas vajadzības, jo botas atpūšas. MANAS botas. Ja
reiz esi novietojis savus 188 auguma centimetrus relatīvi ērtā
pozīcijā uz viena no ikdienišķi pelēkajiem mola akmens bluķiem
un tajā pašā laikā priecājies par to, cik izmisīgi &
bezspēcīgi nikni jūras viļņi snaikstās pēc Tavām pēdām.. Nu
tad gandrīz vai arī sāc domāt, ka tomēr esi varenāks par visiem
jūras dieviem un, iespējams, savu solījumu viņiem varētu pat
nepildīt.. Vai kaut kā tā.. Bet! Nē! Galu galā ne jau velti
līdzi paņemtajā MEL (minimum equipment list)
sarakstā ir gan baltvīns, gan arī baltā šokolāde ar melnajām
plūmēm. Sāksim?.. OK..
Pirmais
glāzes tilpums Arthur Metz ir
veltīts un aiziet jūras viļņos kā ziedojums &
atkal-atgriešanās sveiciens. Jūras dieviem. Sveiciens un varbūt
arī neliela izlūgšanās pēc piedošanas par to, ka tik ilgi tiku
pametis novārtā šo vietu pasaules kartē. Nevajag jau Seišeļu
salas, nevajag Hamburgu un nevajag pat Grieķijas Korfu, ja vien
jebkurā (nu labi, gandrīz jebkurā) laikā ir iespēja pabūt
tepat.. Te un tagad.. Sajusties pilnā saskaņā pašam ar sevi..
Beidzot kaut uz neilgu laiku atrast mieru pašam sevī. Saprast, ko
īsti esi jau sasniedzis, ko vēl iespējams sasniegt.. Ko nozīmē
(vai arī – nenozīmē) tas vai cits cilvēks manā dzīvē.. Okei.
Punkts.. Tāda veida pārdomām ir mana privātā dienasgrāmata
tradicionālajā papīra formātā. :)
Otrā
glāze Arthur Metz –
šoreiz mani paša labsajūtai. Es izbaudu ikvienu vīna aromāta
niansi apvienojumā ar sevis paša labsajūtu un šokolādes garšas
priekšspēli mutē.. Viens no tiem retajiem mirkļiem, kad tomēr
atzīstu apkārtējo pasauli par pietiekami labu esam. Un esmu arī
+/- apmierināts pats ar sevi. Ak jā, ja kas – tad lūdzu
neaizmirstiet, ka šis ir egoista ieraksts. ;) Un, lai gan vīns
skaitās “sociāls” dzēriens (tas ir – tāds, kura baudīšanai
nepieciešama sabiedrība), tad es tomēr šodien izvēlos to baudīt
vienatnē.
Trešā
glāze.. Ir OK. Komplektā ar turpmāko baltās šokolādes &
žāvēto plūmju garšu mutē, jūras viļņiem un kaiju balsīm
debesīs ir gandrīz labi. Gandrīz pavisam, pavisam labi! Nu apmēram
tā, kā mirkļi PIRMS! :)
Ceturtā..
Hmmmm.. Ja ceturtajā “devā” bez vīna aromāta, garšas un
skaņas, tam skalojoties pret glāzes sieniņām iekļaušu arī vēja
brāzmas savā sejā, viegli sāļo garšu uz lūpām un saules
dāvāto nebēdnīgi draiski zeltaino mirdzumu, kurš pievienojas
glāzes kristālam – tad varēšu sacīt, ka beidzot esmu notvēris
nevis “mirkli pirms”, bet gan pašu mirkli! :)
Jo
tagad (piektajā) man IR šis mirklis – kad man ir sāļais jūras
vējš sejā un tā pēcgarša uz lūpām, kad man ir jūras šalkas
ausīs, kad man atkal ir vīna & dzīves garša mutē, kad man ir
auksti pelēkais mola granīts zem pirkstiem un silti zeltainais
glāzes kristāla lauztais saules stara atspīdums sejā, kurš
domāts tikai man, kad vēl arī nākamā gaismas mirkļa tiešais
zibsnis no debesīs pagriezienā esošās lidmašīnas metāliskā
spārna iekrīt man acīs un kad beidzot arī manis paša balss
saplūst vienotā tonī ar pār jūras viļņiem slīdošas kaijas
dziesmu – kad tas viss izlaužas pēkšņā, negaidītā &
mežonīgā triumfa kliedzienā, uzsaucot tostu & paceļot glāzi
kārtējā izaicinājumā pret visu pārējo pasauli, cilvēkiem un
dieviem – tad es apzinos, ka tomēr dzīvoju, ka joprojām esmu ES
pats. Un nekas, neviens, nekad nespēs man to atņemt!