atmiņas
laiku pa laikam gadās runāt ar nepazīstamiem cilvēkiem. nu tur, piemēram, pienāk kāds klāt un paprasa ceļu.
kad
es vēl Rīgā dzīvoju, tad man regulāri cilvēki nāca klāt un sāka ar mani
runāt krievu valodā. ne tikai krievi, pamatā tieši latvieši. krievi kā
reizi bija tie, kas vēlējās latviski runāt it īpaši veci tantuki, kas
izskatījās tā it kā būtu iebraukuši Rīgā pirmo un iespējams pēdējo reizi
mūžā no kādas ļoti tālas sādžas (Latgales pusē vēl dažas tādas ir
saglabājušās. trīs mājas ar pusizgāzušos sētu un pāris babuļi, kas ir
tik veci, ka šķiet dievs par viņu eksistenci ir pilnībā aizmirsis un
tāpēc nav vēl paņēmis pie sevis.). sāk viņas runāt latviski un skaidrs,
ka tos dažus vārdus ir nesen iemācījušās (laikam no kāda mazmazbērna
gatavojoties lielajam braucienam uz metropoli) un skaidrs, ka no
atbildes latviski tantukam nebūs ne mazākās nojēgas kurp ta ir jāiet un
nelaimīgais izskats jau liecina, ka viņai vairākas reizes ir latviski
pastāstīts ceļš... kaut kā vienmēr esmu šādiem tantukiem krievu valodā
atbildējis. arī tiem latviešiem, kas mani uzrunā krieviski – atbildu
krieviski. pareizāk sakot, it īpaši viņiem.
reiz, kad dzīvoju Bruņinieku ielā, pa ceļam uz mājām
kāds stipri iereibis onka uzrunāja mani angliski. vēlējās zināt kā tikt
līdz 17. trolejbusa pieturai. ārkārtīgi sliktā angļu valodā... es viņam
arī atbildēju angliski. no tāda daudzuma nezināmu vārdu cilvēks apstulba
un kaut ko krieviski sev zem deguna noburkšķēja. pietiekami daudz, lai
es zinātu, ka labāk viņam pateikt ceļu latviski... no tā, ka es viņam
spēju latviski pastāstīt, kur viņam vajag iet, cilvēks afigel okančaķeļno.
tad gan viņam uznāca paaugstināta vēlme komunicēt, bet es izmantoju
sava nealkoholizētā ķermeņa priekšrocības, jo pārvietojoties nebija
jācīnās ar regulāru gravitācijas ietekmes paaugstināšanos, un jau pēc
pusminūtes atrados ārpus viņa audiālās informācijas uztveršanas zonas. |
Publicēja: paliec
Datums: 01.06.2011. - 12:03:28
Lasīts (reizes): 1785
Komentāri: 0
|
| |
