..X-padsmit..
“..un.. ko mēs darīsim šodien?..” Nu nē, labāk šoreiz būtu ļāvis savai mēlei mieru; pat šie daži neīstie vārdi sāpīgi atmet atpakaļ tajā realitātē, kurā par galveno komunikācijas formu starp it kā cilvēciskām būtnēm ir definēts vārds. Atšķirībā no tās manas pēdējo x-padsmit stundu pasaules uzbūves, kurā galvenā nozīme saziņā ir acu skatienam, vieglam pirkstu pieskārienam uz apakšdelma, lūpu glāstiem uz vaiga, kakla.. Tad krūtīm, vēdera un.. Nu.. Arī vēl viskautkur citur. Karotītē kūstošais ķiršu saldējums, labāko šampanieša glāžu kristālā rotaļājošies sveču liesmiņu ugunīgie atblāzmojumi un tām līdzīgās tikpat raganīgi plaiksnījošās liesmiņas Viņa acu skatienā. Viņa smaržas, Viņa matu cirtu zīdainais & tomēr viegli asais pieskāriens, kurš liek visam augumam saspringt kā uzvilktai stopa stiegrai un gaidīt.. Gaidīt.. Neko nemēģinot analizēt un paredzēt, vien dzīvot un sajust katru un ikvienu no mirkļiem, kurš šaujas cauri kādreiz tik neģēlīgi asajam, bet tagad apmulsumā pieklusušajam saprātam. Šoreiz beidzot no manis vairs nekas nav atkarīgs, šoreiz es varu atļauties pasacīt: “Es nezinu!”, šoreiz beidzot (BEIDZOT!) no mana saprāta izdzēšas pat augstu gaisā lidojošas lidmašīnas – jo arī pats esmu pacēlies neizmērojami augstāk pāri pat tām.. Un man joprojām ir nejauks ieradums neievērot neko no tā, kas atrodas zemāk par manis paša lidojuma līmeni. X-padsmit stundas izslēgta & pie visiem dieviem patriekta saprāta, kurš tikai pamazām kā nogrēkojies suns rasaina rīta ausmā pa šauru taciņu kaunīgi atgriežas pie sava saimnieka. ..bet gribētos pie savām durvīm atstāt mazu zīmīti ar uzrakstu “Saprāt, meklē mājas citur, jo šeit Tev vairs to nav. Paraksts – Tavs Bijušais Saimnieks.” Bijušais.. Tik daudz kā ir “bijis”.. Un tik daudz kā vēl “būs”.. Vien tagadne man ir vienskaitļa formā; tā tam arī normāli vajadzētu būt, jo, ja reiz kāds dzīvo vairākās tagadnēs, rodas pamatots iemesls apšaubīt viņa personas (vai arī “personības”? Kā tomēr pareizāk?) veselīgo integritāti – ar visām no tā izrietošajām sekām. Bet.. Pie dieva visu to.. Izskatās, ka mans saprāts atkal ir atgriezies. Sasodīts!! ..atgriežas arī sajūtas.. ap pieciem vai sešiem no rīta sevi pamazām piesaka dzirde, uztverot kaut ko līdzīgu mežonīgiem putnu rīta vīteriem aiz atvērtā loga; un vēl kaut ko, kas līdzinās veselīgā rīta miegā dusošas cilvēcīgas būtnes rāmajai elpai.. Oža atgādina par sevi, nogādājot uz smadzenēm iespaidus par vasaras dienas agra rīta vieglo miglu un vēl kaut ko tādu, kas.. Hmmmm.. Pielīdzināms CK “Obsession Night” gaistošajam aromātam?.. Bet kā?.. Kur.. Un tad jau viss notiek lavīnai līdzīgā procesā. Jo iesaistās arī saprāts. Taustes sajūta paziņo, ka, izrādās, man ir arī augums – lai nu kāds, bet tomēr mans, pie tam pāri tā viduklim atpūšas slaidākā un trausli veidotākā (šķiet, labā!) roka, kādu vien esmu sajutis. Mutē ir viegls “pēc”-rūgtums (beidzot mans pirmais grēks ar šampanieti!) un vēl arī tā īpašā, pavisam īpašā “pēc”-nakts garša, kura rodas no ledaina ķiršu saldējuma un karstu lūpu pieskārieniem. Kontrasti – kuri man tik ļoti patīk! ..aukstais un karstais.. ..sarkanais un baltais.. ..saldais un rūgtais.. ..Tu un Es.. ..gribu cigareti.. Jo pēc auksta alus aizrāpot līdz Tavam ledusskapim man šajā rītā nepietiks spēka. Kaut gan es zinu, ka tas tur atrodas, pie tam pietiekamā daudzumā.. Bet es vienmēr esmu gribējis izbaudīt to īpašo sajūtu, kādu dod agra rīta dūms baltos spilvenos.. KLIKT!.. Ops, šķiltavas, šķiet, šorīt uzvedas pārāk skaļi. Bet man patīk lūkoties, kā Tu viegli miegojies un arī pamazām atgriezies ŠAJĀ pasaulē; nu tā nesteidzīgi, soli pa solītim, izejot cauri visām tām pamošanās pakāpēm, kuras esmu izbaudījis arī es pats – jo gribu, lai Tu izbaudi visu to pašu, ko izbaudu arī es pats. Sauc to par sava veida egoismu, bet tā nu reiz tas ir. Tikai pašlaik man ir viena priekšrocība – es JAU esmu šeit. Un tādēļ arī par šo rītu zinu jau nedaudz vairāk, nekā Tu, tāds tikko pamodies, nedaudz sapinkojies, apmulsis, bet tomēr mīļš.. Iekšā ir tā sajūta, ka šoreiz man negribas pa kaklu pa galvu mesties projām. Skat, pat mobilais beidzot ir apklusināts.. Jo šīs karstās dienas rīts pieder arī tikai Tev un tikai Man. ..Šampanieti? Nē, Mīļais, to gan nē – jo, pirmkārt, tas būs jau atgāzējies, sasilis un, otrkārt, šampanieti no rītiem bauda tikai aristokrāti.. Vai deģenerāti.. Mēs tomēr īsti “neierakstāmies” nevienā nometnē; patiesībā jau no abām mums ir apmēram tikpat tālu, kā no Zemes līdz Saules sistēmai vistuvāk esošajai zvaigznei. Piedod. Nu ja, mans “suns” (saprāts, t.b.) ir atgriezies un atkal sāku sajusties savā elementā – plānot, analizēt, domāt.. Nedaudz piemirstot to, ko esi man iemācījis – SAJUST un ATĻAUTIES! ..nesteidzīgs rīta skūpsts uz lūpām & “aizved mani atkal x-padsmit stundas atpakaļ” tipa domas galvā. Kaut gan tur šādā mirklī nevajadzētu būt vispār nevienai! “..un.. ko mēs darīsim šodien?..”
|
Publicēja: goldingietis
Datums: 10.06.2011. - 13:34:41
Lasīts (reizes): 2081
Komentāri: 9
|
| |