Botāniskais
Biju botāniskajā dārzā. Vispār jau, tā tīri teorētiski es esmu ar (par) mežonīgu, pēc iespējas neskartu dabu. Visādi zoodārzi, botāniskie dārzi un bērnudārzi ir pēc cilvēku saprašanas saķemmētas vietas, kam būtu jāatgādina, ka vēl kaut kas dzīvs pastāv (paralēli mašīnai, datoram un rindai Rimi). Tomēr, vai nu tā ir sēta apkārt, kas vēl labāk ļauj noslēgties no apkārtējās telpas, no ikdienas skriešanas, no īstenības, vai paši augi, par kuriem kopšanas līmenī man nav nekādas sajēgas, bet es tur sajutos ārkārtīgi labi. Man gan vispār skujkoku smarša ir viena no mīļākajām lietām, bet te vēl nācās izsmaržot un salīdzināt visus ceriņu veidus. Bija daudzkrāsainu rododendru biežņas, kā nekur citur redzētas. Bija zīda koks, kas vizuāli ne ar ko neizcēlās. Visvairāk (pēc skujkokiem, protams) mani aizkustināja „bērzs parastais”, - neparasti mīļš un silts uz tausti. Ekstrēmists latvānis aiz īpaša nožogojuma nemaz pēc īsta latvāņa neizskatījās. Nebija pietiekoši daudz laika, citādi apsēstos zālē pašā skujkoku stūra vidū un klausītos vakara putnus, kamēr aizmigtu. Nākamreiz iešu uz zoodārzu. Ja neizvēlas brīvdienu, arī tur var atrast klusu vietu, aizvērt acis un sajust tikai lapu šalkoņu, putnus un dzīvnieku klātbūtni. |
Publicēja: salaapispaini
Datums: 14.06.2011. - 10:14:22
Lasīts (reizes): 1992
Komentāri: 0
|
| |
