Lietotājs
Parole
kodeeja / Atzīšanās.....

Atzīšanās..


Pēdējā laikā aizvien biežāk mani piemeklē eksistenciālas pārdomas un vēlme atzīties maniem vecākiem par manu seksuālo orientāciju. Kad man bija 14, man likās, ka es to neizdarīšu nekad, taču tagad ar katru dienu man ir arvien grūtāk un grūtāk viņiem melot par sīkumiem un izvairīties no attiecību jautājumiem, taču...
man ir ļoti bail. Tas laikam ir dabiski, bet viņi dzīvo mazpilsētā, kur par ko tādu runā tikai filmu un izvirtušu slavenību līmenī, viņi ir pārliecināti katoļi, kuriem katru dienu baznīcā stāsta, ka geji un lesbietes ir milzīgs grēks un visam piedevām viņi tik ļoti lepojas ar mani, ka es negribu likt viņiem vilties un lauzt viņu ilūzijas. Jā, jā, es zinu, ka tas ir nedaudz egoistiski un ļoti nepareizi no manas puses, taču... es tiešām pat nespēju iedomāties, kāda būs viņu reakcija. Droši vien mamma teiks: "Un ko mani kolēģi/radinieki/pilsētas iedzīvotāji par to teiks, ko viņi padomās?", viņa nespēs pateikt "man vienalga, ko pasaule domā, galvenais, ka tu esi laimīga", kā to esmu izdarījusi es, bet varbūt es viņu līdz galam nenovērtēju?
Laikam visi iziet cauri šim posmam un ir dzīvi, veseli un laimīgi, bet es nevaru saņemties, tas ir krietni grūtāk nekā atzīt to draugiem, skolas biedriem un darba kolēģiem, KRIETNI grūtāk..
Publicēja: kodeeja
Datums: 14.10.2011. - 17:53:31
Lasīts (reizes): 1824
Komentāri: 5
1 cilvēkiem patīk šis blogs
Komentāri (5)
mea-culpa | 15.10.2011. - 18:25:36
Kedas ir foršas :)! Tik daudz varbūtību. Tev taisnība, viens ir, cilvēks apzinās tādi geji, lesbietes ir, pavisam kas cits, kad šī cilvēka bērns ir homoseksuāls un vēl pavisam kas cits, kad cilvēkam "it kā" nav iebildumu, ka viņa bērns ir homoseksuāls, bet nedod Dievs, nākas iepazīties ar bērna otro pusīti, tad parasti tā "apziņa" apskaidrojas visvairāk, jo citreiz homoseksualitāti mēdz uztvert par jaunības trakumu un, ka "tas jau tikai tā, " bet, kad reāli to noliek tā priekšā, jau ar partneri, citreiz pat tie "es pieņemu, " mainās.
Manuprāt, Tu pati izlemsi, kā un kad to viņiem paziņot. Es varu tikai priecāties, ka šķiet, esi gana stipra, lai pateiktu acīs, tas tomēr ir savādāk nekā rakstiski vai telefoniski. Man ir tikai mamma, laikam tāpēc domāju, ka varbūt labāk būtu pateikt, katram vecākam savā laikā, atsevišķi, parunā ar mammu, tad ar tēti vai otrādāk. Varbūt, ka labāk arī būtu, ja blakus būtu Tavs cilvēks. Tas ir, ja attiecības ir gana nopietnas un redzi tām nākotni, es arī pie reizes, iepazīstinātu ar savu cilvēku, bet to Tu pati izdomāsi, ieteikumi laikam šeit neko daudz Tev nevar palīdzēt.
Mana mammīte to zina, zināšanas pēc, neesmu viņu nekad iepazīstinājusi ar sev tuviem cilvēkiem, kā vien telefoniski par kādu pastāstījusi (un nav spiegts man ausīs), man tā privātā telpa ir tāda - mazas sērkociņ’ kastes lielumā un uzskatu, ka mans pienākums to darīt ir tikai tad, kad es jutīšu priekš sevis, ka viss ir gana nopietni - nenopietni būtu katru vest aiz rokas un ievest ģimenē (tā man liekas muļķošanās), bet es citreiz domāju, ka viņai varētu būt arī neērti, lai gan viņai nav iebildumu kā tādu, bet ģimenes lietas un savs bērns nav kurš katrs.
kodeeja | 15.10.2011. - 17:12:04
Paldies, diino!

mea-culpa - es pilnībā Tev piekrītu un es nekad neesmu sapratusi, kāpēc šajā konkrētajā mazpilsētā visus tik ļoti uztrauc citu likteņi, bet kad es mēdzu atbraukt pie viņiem paciemoties, tad vienmēr viņa saka kaut ko "nevelc tās kedas, savādāk cilvēki padomās, ka manai meitai nav normālu apavu" garā, taču no otras puses viņa zina, ka es dzīvoju jau 2 gadus kopā ar meiteni, kura izskatās pēc lesbietes diezgan ļoti [ protams, ja viņa vispār zina, kā izskatās stereotipiskā lesbiete ], viņa zina, ka manā draugu lokā ir geji, pret kuriem viņai it kā nav nekādu iebildumu, lai gan viņa tos uzskata par eksotiskiem "dzīvniekiem", varbūt viņa varētu kaut ko nojaust, varbūt. Un, protams, ka vēl ir neizprotams kā to pateikt. Īsziņas, e-pasta vēstules vai kaut kas tādā garā man liekas ļoti muļķīgi un bezpersoniski, bet vai to labāk būtu izdarīt tā oficiāli pie vakariņu galda, ievelkot elpu un paziņojot "mammu, tēti, es esmu lesbiete" vai tā it kā starpcitu, vai man to darīt vienai vai drošības dēļ ar savu otro pusīti blakus, kura paturēs manu rociņu un neļaus sabrukt jebkādas viņu reakcijas gadījumā? Sarežģīti vai arī es visu savā prātā sarežģīju. Šobrīd vienalga. Bet es jūtu, ka ar katru dienu šī "noslēpuma" slogs kļūst arvien smagāks un nepanesamāks.
mea-culpa | 15.10.2011. - 16:28:19
Ceru, ka neizklausījos barga :) Tavas raizes, kuras Tu sauc par bailēm ir saprotamas, taču ieteiktu Tev to izdarīt, ja ne tagad, tad vismaz tuvākajā laikā, jo vēl pēc gada, diviem būs vēl grūtāk un kas zin, varbūt arī viņiem sāpēs vēl vairāk, nekā tas būtu šobrīd, ar visu niķi, ka vecākiem patīk idealizēt un ne visi vecāki ir saprotoši, kur nu vēl, ja ir kaut kāda vara kā reliģija, kas nu potē, kā tad visam būs būt. No patiesības neviens nav jāsargā, vai ir labāk, ka viņi, kā jau vecāki, pie sevis kuļ cerības par balto princi, kad īstenībā, viss ir citādi?... Nav jāraizējas par to? Manuprāt, par ļaunu nevienam nenāk dzīvot tā kā ir, daudz lielāks kaitējums ir dzīvot ilūzijās.
Dīvaini gan, vai varbūt laikmetam atbilstoši, ka kādam mūsdienu pasaulē vēl nākas līst no skapja laukā, ka tā seksualitāte spēlē tik lielu lomu, ka bez uzacs noraustīšanas neiztikt.
mea-culpa | 15.10.2011. - 14:44:07
Mazliet nesaprotu to, kā Tu pozicionē viņas it kā iespējo domu gaitu, vai tad Tu atzīsties mammai vai izliec plakātu vietējā veikalā? T.i kāpēc vēl citiem, bez viņas vai Tavas ģimenes ir jāzin (neieskaitot, protams tos, kas jau zina, Tavi draugi un citi Tev mīļi vai tuvi cilvēki). Ja Jums ģimenē ir iekārtots, ka, kas tiek runāts, jau rīt dzirdams pilsētas otrā galā, tad šādu domāšanu es varu izprast, citādi man trūkst detaļas un īsti neizprotu, par ko sevi lieki čakarēt ar tāda veida pārdomām, ja meklē iemeslus, kāpēc kaut ko nedarīt, tādus vienmēr var atrast :) No otras puses tam jautājuma "a, ko kaķis padomās, " var vienkārši uzspļaut un likties mierā, ja mamma, tēvs zina, tad visam citam ir jābūt otršķirīgam.
diino | 14.10.2011. - 22:34:51
mm, zinu ’šo situāciju.
es atzinos savai mammai, un tgd jūtos brīvs un vairs nevajag melot, nevajag izlikties, tas viss ir prom.
Protams, ka ir grūti saņemties, taču tas noteikti ir jaizdara, jo tad tu vari dzīvot savu dzīvi pilnībā, neparko neizliekoties.
Ja tavi vecāki tevi mīl, (un tā noteikti ka ir), tad viņi sapratīs (protams ir izņēmumi, bet nu tici tam labākajam scenārijam), mamma noteikti sapratīs.
Un tu raxtiji par to ko mamma teiks, ! Tā nebūs, neviens neuzzinās, ja viņa nepateiks nevienam.
Protams, ka baznīca borē smadzenēs ka tas ir jānosoda un ka tas ir slikti, bēē’t, tiklīdz cilvēkam pašam ģimenē kaut kas tāds notiek, domas mainās, un mēģina sadzīvot ar to un pieņemt !
Pats galvenais, tgd ir saņemt sevi rokās, iedzert glāzi ūdens, un iet un pateikt !(un pie sevis sakot - man tā būs daudzreiz vieglāk)
Tiešām, jo ja pateiksi, jutīsies brīvāka !!
Es Tev iesaku to no visas sirds !
Esi stipra un izdari to !
© Lesbi.lv. Visas tiesības aizsargātas.
Kontakti  |   Reklāma  |   Lietošanas noteikumi  |  Privātuma politika  |  

Šis Interneta resurss, tāpat kā visi citi, izmanto sīkdatnes (cookies). Turpinot sērfošanu šajā resursā, Tu automātiski piekrīti sīkdatņu izmantošanai.