Atbalss dvesele..
Tu traucies kā pērkons
cauri pļavām un tumšām ielejām,
bez apstājas, elsdams,
cauri ūdeņiem un brāzmainām vētrām,
tu esi tik skaists kā apslīpēts dimants,
un, kad klusums pāršalc zemi, jau tālumā,
es dzirdu tavu maigo balsi,
es dzirdu, kad pie manis tu trauc,
un es tevi gaidu, gaidu, kad atkal satikšu,
gaidu veselu mūžību, gaidu minūti, divas,
tad stundu un bez apstājas.
Tavas acis ir kā okeāns, ikreiz, kad
tajās ielūkojos, es noslīgstu.
Nekavējies, esmu gaidījusi jau ilgu laiku,
sēžot uz klints malas un tālumā
saulrietu vērojot. Jā, pat reizēm vakaros
vēlos, es skaitu zvaizgnes,
lai vieglāk aizmigt spētu.
Kur esi Tu mana atbalss,
kad uz Tevi es saucu?
Bez Tevis kā bez ūdens,
tas itkā vilina un maldina, bet
Es pamāju Tev ar roku,
un kabatas lakatiņu atlaižot,
es projām, reiz nu aizeju.
Es Tevi vēl gaidu, es gaidu,
bet šoreiz, ar asarām acīs,
un sejas vaibstus nolaižot lejā.
Kad Tu mani sastapsi, vai zināšu,
ka atpazīt spēsi? Kad sāp, tas ir kā dejā,
ne vārda neizdvešot, tik vien
sirdspukstiem otru jūtot
un siltām sajūtām plūstot,
un mīlēstībā kā sirgstot.
Mana sirds saviļņojas,
zvaigžņu lietum līstot ;
es cenšos, smaidu veltot,
un par to, vai vēl ilgi
tas tā būs - labāk mirkli nedomājot.
es vēl arvien gaidu,
es esmu tepat - tu atbalss,
manas dvēseles ilgās. |
Publicēja: devill
Datums: 17.01.2012. - 02:02:16
Lasīts (reizes): 2145
Komentāri: 0
|
| |
