Zvans..
Vēlā nakts stundā, atskan zvans,
Satraukums un šķiet, ka ir apstājies laiks.
Vien sirdspukstu skaņas un elpas dvaša,
tas ir viss, kas tobrīd bija dzirdams.
Dvēselē, pār ķermeni pārskrien trīsas,
ar tevi viss ir kārtībā?
Balss runā aiz mugurpuses.
Pēkšņs, neizprotami pārdabisks miers,
klātiene, kas liek aizmirst miljoniem domas.
Acīs prieks virmo, maza dzirkstelīte
kā dzīvības pazīme, viņa vēl elpo.
Pastaiga un neaptverams siltums,
Ļaujoties dvēselei ceļot;
Tālāk par zilajām debesīm,
Mazliet vairāk, ļaujoties tai sapņot.
Skatiens, trausla kā porcelāns,
pirmā pazīme, šķiet, neizbēgama saskare.
Tik dziļa, patīkami aizkustinoša -
uz brīdi tā izdvesa, nu jau ir gana,
10 sekundes, šķiet, ka pagājusi
ir vesela mūžība.
Vēlme apstāties un izrauties,
simtiem iemeslu, lai izdvestu nē
un turpinātu cīnīties.
Kā noslēpumaina mīkla.
Mazliet nesakarīgas runas,
trīcošām rokām, mazliet neveiklas kustības,
brīdis, jūtamas pārmaiņas, .
Atskan trauksmes signāls,
acis nolaižās, Vārds runā -
pazemībā un sirdsbijībā.
Vienkārša draudzība,
sirdi plosoša, uguns,
spiediena deva.
Noklusējums, miera
un mīlestības smarža.
Dzīves patiesība. |
Publicēja: devill
Datums: 18.01.2012. - 22:42:00
Lasīts (reizes): 2013
Komentāri: 0
|
| |
