eksistenciālisma nepanesamais vieglums
rīts. tu cilvēks paskaties ārā pa logu - pasaule aizdirsta pilnīgi balta. pretīgi. tādā dienā no mājas ārā nav jalien. izrubī leskapi, lai atkausējas. izslauki grīdas, nu vobšem šeptējies. sāc laistīt lakstus uz palodzes un aizvākt nokaltušās lapas, kad atklāj, ka kokvilnu, zemenes un dālijas ir sākušas apdzīvot tīklērces... pārslēdzies uz režīmu - izglāb lakstus! noslepkavo tos artropōdus! - un nogriez saviem puķkāpostiem visu, ko drīkst nogriezt, lai ķēms izdzīvotu un ķeries pie fumigācijas. šoreiz lietojot cipermetrīnu un imiprotrīnu. tā kā cilvēkam ne tikai cigarešu dūmi, bet pat mūsdienās ražotie cīsiņi, kam gaļa pat blakus nav stāvējusi, ir veselīgāka par jau minētajām indēm, tu ņem un satuntuļojies, un emigrē no savām mājām uz darbu, lai ērces var nodoties agonijas baudai un nejusties traucētas dēļ manas klātbūtnes. bet man pa šiem baltiem mēsliem vēl atpakaļ būs jāmigrē, da ij miteklis jāvēdina :o( kārtējo reizi šitais žizņs uzražo sitjueišenu, kad ir jācitē E. Veidenbaums par to taisnības iztrūkumu virs zemes. bet nu savu zemeni no sava dzimtā miesta (kurā neesmu dzimis) dārza es neļaušu tiem mūdžiem apēst! ne jau lai barotu ērces tas laksts no vēju pilsētas ceļoja uz manu lauku mazmiestu! |
Publicēja: paliec
Datums: 04.02.2012. - 14:35:06
Lasīts (reizes): 1884
Komentāri: 0
|
| |
