atvaļināšanās turpinājums
vaļināšanās stāsti.
tātad turpinu par savu vaļināšanos. esmu vienam cilvēkam apsolījis, ka te visu ierakstīšu, lai viņam būtu pieejamas manas piezīmes. tad nu visiem pārējiem vienkārši nāksies samierināties, ka es par tām savām izklaidēm te rakstu ;o)
tad nu tā turpinājums ceturtai dienai 21.02.2012.
braucām, braucām, da ij dabraucām līdz tām Sirakūzām. bet diena, maita tāda, turpina būt pretīga - līst kā uz pasaules plūdiem. sameklējām to mūsu jumtu virs galvas un ievērtējām. tā mūsu zemjumtija ir dzīvokļveidīga - ar virtuvi. apskatīju plīti, grāpjus, pannas un pārējos pričendāļus. nekā diža jau nav, bet kaut kam jau to visu izmantot var. vobšem iespējas ir novērtētas un top nolemts aizdoties uz lielbodi iepirkt kaut ko, ko varētu pārtaisīt par apēdamu - nu cik tad var ēst visādos restūžos!
bodē tiek pirktas ij garšvielas, ij tomāti, ij vēl viskaut kādas figņas. nu tā po krupnomu. ja jau ēst, tad ēst. vispār ir tapis izdomāts, ka apēšanai vajag vistu. nu un tad mani sūta pie gaļas <s>podiem</s> plauktiem līķa gabaliņus izvēlēties. nu pirms iet es vēl painteresējos, ko tad tauta īsti gribēs apēst, lai es zinātu, kurus vistu mirstīgo atlieku gabaliņus ņemt. uz šito manu kveščenu brīnušķīgais vīrietis paziņo:
-tu gatavosi. tā kā ņem to, ko taisīsi.
pāris reizes dumji paplikšķināju ar acīm un paklausīgi aizdevos līķīšu virzienā. nē, nu es jau saprotu, ka tad, kad runa ir par ķēķi... bet nu varbūt vismaz pieklājības pēc pirms tā ’a priōri skaidrs kurš’ varētu tā kā pajautāt, vai es esmu ar mieru pievērsties ķēķa izvirtībām. a vdrug man ir kaut kāds PMS vai vēl nezkāds tur Zindroms iestājies un es negribu ne pannas, ne grāpjus nu nevienā acī redzēt. nu labi - ne jau par to ir stāsts.
tātad aizstaigāju līdz bezspalvainajām, mirušo miesām un ievērtēju piedāvājumu. nākas secināt, ka pie iegūtā ķēķa iespējām, vienīgais, ko no piedāvājuma var jemt ir stilbiņi. nu tad tā arī darīju.
vobšem sapērkam visu ko. nu tā, ka tikai tēs ar māti vēl ķocī trūkst. nu un tad arī braucam atpakaļ uz zemjumtiju.
kad esam atpakaļ, tad arī bezmaz vai uzreiz ķeros klāt pie ķēķa šeptēm. ģēvuška man palīdz, bet burvīgais vīrietis aiziet uz istabu un iegrimst tajos līdzpaņemtajos darba failos un tik jem un strādā. tā nu mēs tur divatā izklaidējāmies ar pannām, grāpjiem un visiem pārējiem ķēķa vibratoriem līdz viss apēšanai ir tapis gatavs. tad nu arī strādājošais čeloveks top pasaukts un notiek TAS - ēšana.
rezultāts kā parasto - vēderi pilni, bet nokopta tikai puse... man kaut kā ir raksturīgs vienmēr pagatavot vairāk nekā iespējams apēst. nekādi nesaprotu, kā man tas izdodas, bet šo es panāku pat tagad, kad gatavoju tikai sev un gatavošanai izmantoju tik mazus traukus, ka tajos nevar ielikt vairāk kā vienam cilvēkam apēdamu daudzumu (rezultāts vienalga ir priekš divām ēdamreizēm). ai! nu labi - tā tāda liriska atkāpe, ja.
bet, atgriežoties pie manas vaļināšanās, ķēķa izklaižu laikā tiek arī noskaidrots, ka:
-dakšiņas ir netīras (ne tikai dakšiņas, karotītes un nazīši ar’; un vispār traukus jāmazgā pirms lietošanas);
-nav ne trauku švammītes, ne mazgājamlīdzekļa (slabo nolikt; vai arī mums ko - veikalā bija jānopērk un pēc tam tam kantorim-viesu namam jāuzdāvina, ja);
-nav vāku ne katliņiem, ne pannām nedz ir kādas citas vākaizvietojamības alternatīvas;
-normāla izmēra bļodiņas, kur varētu pagatavot salātus trim personām nav. saprotiet - NAV! ir tikai kaut kādas pāris pundurizmēra bļodiņas, kurās varbūt var sataisīt šķipsniņu salātu kaut kādam kabatas formāta rūķītim vai kādam citam mazgabarīta mitolōģiskajam tēlam;
-gāzesplīts, kas tur bija, bija vienkārši fantastiska. kaut ko tik ugunsnedrošu manas acis vēl nebija skatījušas, kaut gan sava visnotaļ neīsā mūža laikā esmu paspējis jau diezgan daudz ko redzēt. bet nu jā, tā gāzesplīts bija kas fantastisks;
-vienīgais drāzeņu mizošanai piemērotais nazis bija NEass!
un to piedāvā kā zemjumtiju ar ķēķi!
sorrī, bet es to nespēju nosaukt par zemjumtiju ar ķēķi. tā ir tikai zemjumtija ar ķēķa elementiem.
vobšem pēc ēšanas vīriešcilvēks atkal uz brīdie pievēršas saviem darba failiem, bet mēs pārējie divi kādu brīdi paspīdzinām nevalodā runājošu TV un tad arī aizvelkamies gulēt.
nakts vidū (laikam ap kādiem diviem pulksteņiem) es pamodos. bija uzradusies vajadzība aizstaigāt tur, kur ķeizars iet pats ar savām kājām. aistaigāju ne tikai tur. izbāzu savu degunu arī ārā uz balkona - nakts, negais, zibens zibinās un vējš plosās... skaisti. man vētras patīk.
pēc tam, kad brīdi biju pavadījis patīkami apokaliptiskās noskaņās, gan līdu atpakaļ gultā un visai apmierināts nogulēju līdz rītam.
kādā brīdī - turpinājums sekos ;o) |
Publicēja: paliec
Datums: 17.04.2012. - 17:28:25
Lasīts (reizes): 1622
Komentāri: 0
|
| |
