..next level [again]..
“(..) nervozs, pārlieku, pārlieku nervozs esmu bijis viemēr un esmu arī tagad, - bet vai tāpēc jums būtu man jāuztiepj, ka esmu ārprātīgs? Slimība nebija nedz atņēmusi, nedz notrulinājusi manus jutekļus, bet, tieši otrādi, tos saasinājusi. Sevišķu modrību bija ieguvusi mana dzirde. Es dzirdēju visu, kas notika debesīs un zemes virsū. Spēju ieklausīties pat ellē. Kā tad es varēju būt ārprātīgs? (..) Jūs domājat, ka esmu ārprātīgs. Taču ārprātīgais neapzinās, ko dara. (..) Vai tad neesmu jums jau teicis, ka tas, ko jūs uzskatāt par ārprātu, ir tikai jutekļu saasinājums?”
(Edgars Alans Po, “Nodevīgā sirds”)
Edgars.. Man, protams, nepiemīt nedz viņa ugunīgā talanta, nedz arī pārcilvēciski aso novērotāja un aprakstnieka prasmju. Tamdēļ arī ir nācies paļauties vien uz mūzu labvēlību. Tomēr mūzas ir kā jau sievietes – viņas nedos man to, kas nu tieši šajā brīdī būs visvairāk vajadzīgs (atvainojiet meitenes & sievietes! ); nē.. Viņas var atlidot ciemos, nosēsties pretī un kairinoši uzsmaidīt, bet arī smaids būs kā pati ziemeļblāzma – tālu projām un nesasniedzama. Un, tiklīdz mēģināšu izlūgties no viņām kaut lāsi Olimpa kalna dārgā iedvesmas nektāra – nekā! Sasodīts. Tad jau varētu drīzāk mēģināt par iedvesmas devēju iedomāties sava dzimuma cilvēku; tikai – vai ir dzirdēts par vīriešu kārtas mūzām? “Mūzis”? Nu nē, paldies, arī tas nederēs, jo mans literāri izvirtušais saprāts jau sekundes nanodaļā šim vārdam pievienos lieku “d” burtu un, skat, atliek nevis “mūzis”, bet gan jau vairs tik vien kā “mūdzis”! Secinājumi? Tātad jāizvairās no jebkura dzimuma iedvesmotājām vai arī iedvesmotājiem un jāpaļaujas tikai pašam uz savu saprātu. Basta. Vien tas mani visos šajos aizvadītajos gados nav pievīlis un arvien palīdzējis atrast pašam savu ceļu. Tāpat arī šonakt, kad atkal ir laiks viņā nevis tikai vienkārši ieklausīties, bet arī sadzirdēt un izbaudīt līdzīgi instrumentālam mežragu fonam Baha “Brandenburg Concerto No. 1” (F mažors).
Aha, šonakt spēju to darīt. Pēc vairāku gadu pārtraukuma manās sienās atkal notiek lielā konference, kurā dalību ņem & vienā telplaika punktā tiekas:
gan sveču uguns;
gan labākais sarkanvīns;
gan perfektākā un pirkstiem tīkamākā glāze (esmu fetišists, jā!);
gan atkal pīpes dūms;
gan Bahs, kurš arī izlēmis atkal piekāpt tā ap pusnakti;
gan personiskais saprāts;
gan kaifs pirkstos, tiem vadot spalvu uzbrukumā papīra lapas nevainībai;
gan, protams, Viņas Augstība Nakts.
Kur visi dalībnieki bija pēdējos gadus? Nu, turpat vien jau arī bija - “kaut kur tur, ārā”. Gaidot un vērojot, līdz atkal būšu pietiekami vērts, tikšu galā ar savu 30gadnieka krīzi un atkal pārtapšu sakarīgi domājošā cilvēkā, lai tad atkal atgrieztos pie manis. Tas ir noticis? Nu, emmmmmm.. Vismaz sāk notikt. Esmu “beigu iesākumā”. Pārejas laiks sāk beigties. Pamazām vienu pēc otras atgūstu savas spējas domāt, analizēt, rakstīt un izdarīt secinājumus. Apmēram tāpat, kā pēc dziļa nakts miega pirmajos rīta saules staros viena nopakaļ otrai atgriežas ikviena no piecām (vairākumā gadījumu ) maņām.
Protams, vienā vai otrā sabiedrībā, viens vai otrs šā vakara “konferences” dalībnieks arī agrāk ir viesojies pie manis. Bet ļoti sen ne visi kopā & nedz arī visi vienlaikus. Tamdēļ arī atkal dzirdu to, kas notiek gan debesīs, gan zemes virsū, gan arī Ellē. Un, kā papildus “fīča” - arī vēl to, kas notiek manī pašā. Es dzīvoju, es esmu, es domāju, es eksistēju. Es dzirdu. Gan to, ko domāju pats, gan arī to, ko domā Tu. Vēl arī pat to, ko domā tik ļoti bezpersoniskais vienskaitļa trešās personas “viņš/viņa”.. Un, nedaudz vairāk piepūloties, varu noskenēt pat absolūti bezsejainā “kāds/kāda” frekvenci. Es atkal dzirdu! Un man pat nav vajadzīgas mūzas!!
..pirksti nogurst. Tie vēl nav piemērojušies tam trakajam tempam, kādā atkal gribas iesprostot savas domas mūžambaltā papīra Gulaga plašumos. Nav man vairs 20mit. Bet nesaspringstu. Atlaižu tvērienu no spalvas. [pauze] [dūms] [vīns] [Bahs]
Es tomēr mīlu to vieglo smeldzi pirkstu kauliņos, kad tie vada manu spalvu pāri lapai. Joprojām ir ieradums sagrābt rakstāmo tik cieši, lai spētu reaģēt momentā un nepalaistu garām nevienu mirkli un/vai iespaidu, kuru dāvājis mans prāts. Es mīlu savus pirkstus, savu roku, savu galvu, savu augumu, ikvienu daļiņu no sava “Es”. Jo arī tikai tie bijuši kā atslēga, kura palīdzējusi izlauzties cauri visām šo gadu slēgtajām durvīm un nepazaudēt pašam sevi. Jā, esmu veģetējis vairāk vai mazāk pasīvi, bet arvien, arvien esmu saglabājis krietnu daļu sava egoisma un narcisma. Vai gan citādi es spētu jūsmot par saviem pirkstiem? Tie ir veikli, stipri, slaidi, izturīgi, prasmīgi.. Un vēl pie tam pat pilnībā man pakļāvīgi! Un, jā, arī mani narcišu (lasi - “narcisma”) sīpoli ir pārziemojuši tīri labi. Jo vien tad, ja vispirms sev būsi tikai Tu pats, ja vien patiksi sev pats un tam visam pievienosi kaut šķipsniņu attīstīta saprāta & spriešanas spēju – tad arī tas ir tas nemirstības eliksīrs, kurš nekad neļaus pašam pazust un izšķīst starp pārējiem, kuri ir “vieni no”.
..jūtu sevī mieru un spēku – kādu neesmu sajutis diezgan sen. Atkal zinu, kas es esmu, ko vēl gribu izplēst šai dzīvei un uz ko tamdēļ esmu gatavs. Man priekšā vairs nav 20gadnieka neizpētītais ceļš, bet gan jau stingri nosprausta 30gadnieka kalnu taciņa. Jā, tā reizēm ir bīstama, tomēr ved tikai vienā noteiktā virzienā, izvairoties no mānīgiem sānceļiem. Tur ir tikai divas izvēles iespējas – vai nu iziesi takai cauri, vai arī iegāzīsies aizā. Vismaz es izvēlētos pirmo iespēju; kas, manuprāt, atkal pierāda, ka tomēr neesmu ārprātīgs. Pat tad, ja arī atkal dzirdu sevi.
|
Publicēja: goldingietis
Datums: 28.05.2012. - 05:48:01
Lasīts (reizes): 1703
Komentāri: 0
|
| |
