a brief account of my insanity (1)
Savu pirmo maratonu noskrēju, kad man bija..., well - ļoti sen. ’Nolūzu’ ap 35.kilometru, līdz finišam mani apdzina turku-krievu kara veterāni un stīvas vecmāmiņas lielā skaitā, pēc tā man pārģērba draugi, nākamās divas nedēļas lejup pa kāpnēm kāpu atmuguriski un biju ieguvis nesatricināmu pārliecību, ka visi, kuri skrien maratonu, ir galīgi apdauzīti.
Pagāja..., well, diezgan daudz gadu, un pienāca menopauze. Atšķirībā no sievietēm, kurām tās izpausmes ir dziļi individuālas, ir tikai divi veidi, kā tā pārsteidz vīriešus, - viņš 1) uzkāpj bēniņos, atrod vectēva motobraukšanas cimdus un ādas ķiveri un dodas pirkt Porsche; 2) nolemj noskriet maratonu. Manai blokmājai bēniņu nebija, man pašam kredītkartes - arīdzan ne, tāpēc atlika tikai otrais.
Nezinu, vai gadi bija devuši viedumu, vai ņēmuši ātrumu, bet savā otrajā reizē vecmāmuļu sabiedrību baudīju pirmajos desmit kilometros. Tad tā kā auksti palika, tā kā kauns, un nolēmu maķenīt pielikt. Liku, liku, līdz pienāca beidzamie desmit kilometri ar pazīstamo ainu. Tikai tagad es biju apdzenošais veterāns, ne nopīlsušais gurķis, he, he. Grūti jau nācās tikt augšā Deglava tiltā beidzamajā kilometrā, toties, lejupceļā ieskrējies, tiku līdz finišam ar zināmu pašcieņu. Un pārliecību, ka nākamais maratons būs tajā pašā rudenī. Spēju ne tikai pārģērbties un tikt mājās saviem spēkiem, bet vakarā vēl veselu operu nosēdēju (neies tak sū** maratona dēļ pirmizrādi laist garām; taisnības labad gan jāsaka, ka nebija gluži Wāgners, bet agrīnā klasicisma izstrādājums nepilnu 2h ilgumā).
Gājuši gadi un maratoni, krājušās atmiņas un (kaut kur skapī, groziņā) medaļas - maratona spožums un posts: medaļas dod visiem, kuri spēj saviem spēkiem aizrāpot līdz finišam, un nākamajā rītā lidostā neviens atmīnētājs - kuriem nākas visu to bagātību savos rentgena aparātos aplūkot - nespēj pateikt, kurš bijis pirmais un kurš - beidzamais.
Kādā ārzemju pediņu vietnē kādā profilā reiz uzdūros šādiem vārdiem: Won’t stop running til the cops pull the trigger. Es arī ne. Bet tas jau ir cits stāsts.
(tbc)
|
Publicēja: dzeltens
Datums: 31.05.2012. - 18:38:10
Lasīts (reizes): 1824
Komentāri: 1
|
| |
