brenna | 15.01.2015. - 06:18:37
Es esmu no tiem cilvēkiem, kurš - ja mīl, tad uz visu dzīvi, pilnīga monogāmija jo pilnīgi neviens cits neinteresē.
Diemžēl mana sirds tika salauzta, lai aizbēgtu no tās elles, ka cilvēkam neesmu vajadzīga, bet visi nu jau citi, atbraucu uz Latviju, jo dzīvojām kopā.
Maijā atbraucu uz Lv un joprojām man viņas šad tad pietrūkst, tomēr mīlēju, anyway - tikko pamodos no murga, kurā viņu redzēju.
Tie ir vissliktākie sapņi pasaulē, lai gan tgd nav sāpīgi, bet man viņa laikam pietrūks tik, cik elpoju.
Vienalga ko es darītu un kā sevi nodarbinātu.
Var jau būt, ka man vienkārši pietrūkst mīlestības un esmu gatava jaunām attiecībām, taču ar biseksuālu meiteni vairs nevēlos, kkā tomēr baigi sāpīgi, ka vēlāk viņas sagrib atkal puišus. Man tā bija dziļa, iekšēja trauma kurai nevēlētos vairs iet cauri, bet atkal neviena cita nespēj iepatikties. Man ir kkāda barjera pret meitenēm un vsp cilvēkiem kopumā. Lai vai tik daudz skaistu meiteņu ir gayā, tikai viena man spēj pa īstam aizraut, bet atkl tas nevar būt reāli.
Mana iekšējā pasaule ir pārāk sadragāta, lai uzticētos vēl kādam.
Visādā ziņā man baigi palīdzēja brālēns, kad vasarā stopējām apkārt pasaulei - nē, ne tik traki, līdz Spānijai un citām valstīm. Ceļojuma laikā 24/7 domāju par viņu, lai gan bija citas lietas par ko domāt, brālēns man palīdzēja - viņam ir tāda vienmēr pohujistiska attieksme - kkas noiet greizi, poh! Sirds sāp? Vai nav poh?
Baigi arī sevi sanāca noskaņot, ka man poh un pašai daudz vieglāk palika!
Tā kā... Tiem, kam sāp sirds - citiem palīdz "plāksteri", citiem, kā man, pilnīgi nekas, katram pašam tam jāiet cauri, tu vari mīlēt kādu gadu, citreiz pat 7 gadus, katram pašam savs laiks dots tikt kādam pāri, bet viens gan palīdz - pohujistiska attieksme un sevis nodarbināšana. Lai vai tpt domas zagsies klāt, sevi nodarbinot tas tomēr notiks mazāk.
Novēlu visiem, kuriem salauzta sirds, tikt tam salīdzinoši ātri pāri.