Klausos te
baba nam kevalam un domāju... nu it kā taču pašsaprotami, ka katru reizi, kad tu rīkojies no sirds, tu riskē sajusties šādi - kā pilnīgs muļķis. nu galu galā, kas tur liels? nu muļķīgi rīkojies, nu un? re, pat ļoti gudri cilvēki saka, ka: sometimes it’s ok to take a step back and admit you’re being ridiculous. (žēl, ka te bildes nevar ievietot) /upd, tomēr atradu, kā!/ tik kā lai saprot, cik tad tālu atkāpties? kas ir bijis tas muļķīgākais? tas, ka es vispār te ienācu? un cik tad tālu tā uz atpakaļu ies? tā jau var līdz bezgalībai... varbūt prātīgāk vnk mest mieru un iet uz priekšu? kas traucē? gan jau, ka pāries.) tik kāpēc gan man tas prātīgais risinājums diez ko nepatīk? |
Publicēja: maqnolija
Datums: 24.04.2015. - 14:37:45
Lasīts (reizes): 2683
Komentāri: 0
|
| |