Par nebūtisko...
tad nu tā. pa svētkiem sabiju vēju pilsātā. tā kā man bija dots uzdevums priekš muzeja saķert peles, tad aizvilkos arī līdz tēva garāžai un tur nedaudz pašeptējos (gāju jau paņemt tikai būrīti, bet pie reizes savācu arī štrumentus un paskatījos, kas vēl tur atrodas un cik man tur būs ārā metamu drazu). šādus tādus krāmus sapakoju, ko stiept uz mājām, un tā tīri nejauši atradu 1965 gadā izlaistu Geigera skaitītāju. vot, veščs! arī grābu uciet un stiepu mājās. tagad tik jāpielādē ar baķorkām un varēšu nomērīties ;o)
dzīvķeramās lamatiņas izliku N. Dedajeva piemiņas čupā (fortifikācijas sistēmas atlieku drupas, pie kurām šams esot ticis atšauts). vienas nakts laikā dabūju divas meža klaidoņpeles. mājās ielaidu būrītī. lopiņi palēkāja, palēkāja, uzēda. ķipa viss kārtībā. kā tad! izrādās, ka zoobodēs tirgotie grauzēju sprostiņi nav paredzēti grauzuļiem. lopam nav problēmu izlīst caur restēm ārā un sākt bizot pa dzīvcokli. bļīns... nākamajā naktī ķēru peļukus pa divām frontēm – gan dzīvoklī, gan mežā. un nekā. nevienu nenoķēru. tad nākamajā naktī atkal ķerstīšanu atkārtoju. izdevās vienu noķert mežā, bet arī jau uz rīta pusi ap kādiem četriem pulksteņiem. vēlāk ap kādiem astoņiem no rīta viens no tiem peļukiem, kas man pa dzīvokli skaraidīja, arī iepērās slazdā. pēc tam man jau bija jādodas uz autobusu un uz Rīgu jābrauc. trīs negulētas diennaktis ij es darbā ierodos kā nonarkojies zombijs šķībām acīm un neadekvātu uzvedību. pēc tam, kad lopiņus biju iekārtojis devos prom un likos gulēt. netaisījos praksē uz sevis noskaidrot, vai cilvēks tiešām pēc piecām negulētām diennaktīm neatgriezeniski sajūk pratā.
tad vakar pasēdēju kafužņikā. tikai tur bija atpēries arī ordinēts mags (86 gadus vecs onkulītis, kas esot ne tikai mags, bet arī dzejnieks), tad nu viņš arī ļoti centās ar mani runāt, jo es taču arī esot mags, tikai neordinēts... un mums būšot ļoti daudz darba. ļoti interesanti. gribētos saprast, ko man kopā ar viņu būs jāuzbur. po ļubomu ar viņu ir interesanti parunāt, bet reti un mazās koncentrācijās. vakar viņa bija jau par daudz. šorīt pa ceļam uz darbu arī ieskrāju tai kafūzī. un kā jūs domājat, kas bija pirmais cilvēks, kuru es tur ieraudzīju?... VIŅŠ! ko vēl par viņu pieminēt? hmm... ā, jā! šams tak pirmajā reizē, kad ar viņu satikos un iepazinos mani nekādi neuzrunāja vārdā, bet sauca tikai par Jāni. Tad vienā citā reizē, kad saskrējāmies, viņš mani sauca par Pēteri. vakar viņš man pārjautāja, kā mani sauc. tad nu vakar arī tiku saukts pēc sava vārda. bet šodien jams mani sauca tikai par Ēriku. interesanti kāds vēl vārds tiks izmantots, lai mani uzrunātu...
bet šodienas garlaicīgā papīru ķēpāšana muzejā man jau ir apnikusi, bet prom iet vēl tā kā par agru. |
Publicēja: paliec
Datums: 07.05.2015. - 14:09:08
Lasīts (reizes): 2290
Komentāri: 0
|
| |
