vimba | 16.11.2015. - 23:24:25
Man liekas, ka Tu arī neiedomājies par variantu, ka varbūt kāds cilvēks pats kādreiz ir bijis depresijā un atcerās, cik haotiska dzīve tad bija. Jo reāli tur neviens cits nevar palīdzēt kā vien tu pats sev. Vienkārši fotoaparāta stikliņš ir bojāts un neattaino realitāti kāda viņa ir. Un tur neko nevar īsti palīdzēt vai iestāstīt, cilvēkam pašam jāiziet tas garais, mokošais ceļš, lai sevi sakārtotu. Un tikmēr ir čīkstēšana un pīkstēšana un citu vainošana. Ja kāds to ceļu jau ir izgājis, daudz pie sevis strādājis, kas tur nosodāms, ka vēlreiz to ķēpu negribās? Turklāt bieži tie depresīvie ir vieglākas dzīves meklējumos visos šitajos sludinājumu portālos, meklējot ’’ārēju laimi’’, kādu, kas viņus sakārtos, kas viņiem parādīs dzīves skaistumu un tā tālāk. Tas ir drausmīgs slogs, ja uzreiz uz kakla uzkrīt ’’bezcerīgs’’ cilvēks, un tu tā kā pieklājīgi atsakies un sākas visi šitie ’’nu jā, tagad jau tiešām nekam vairs nav jēgas’’ un tev jājūtas slikti par to, ka neuzrunā un viss. Ja tu kādu Jau mīli un cilvēkam uznāk depresija, nu, protams, ka tu tāpēc no viņa neatteiksies un nepametīsi, bet uzreiz iepazīties ar problēmbērniem... vai tur ir runa par nevēlēšanos iedziļināties? Kopš kura laika depresija ir līdzvērtīga dvēseles dziļumam? Un to visu es nesaku nievājoši vai pārmetoši, nebūt ne. Tici man, magnolija. Viskaut kas ir piedzīvots, atrodoties gan vienā, tā otrā lomā. Palieku pie uzskata, ka, ja cilvēks nevar atrast mieru ar sevi, viņš nebūs pilnvērtīgs attiecībās.
vimba)) man ir neiespējami par to neiedomāties, jo es vēl neesmu paspējusi to aizmirst) un nemaz nevēlos, tā ir daļa no manis un no mana skatpunkta - ļoti vērtīga pieredze... turklāt, depresija parasti nav vienreizējs pasākums, bet kaut kas, ko raksturo saāsinājumi un remisijas.