Pasaka par lielo Solveigas mīlestību
Solveiga visu dzīvi bija uzticīga savai lielajai mīlestībai un svēti glabāja un sargāja savu jaunavību tam vienīgajam cilvēkam, kuru viņa mīlēja, cilvēkam, kurš bija devies pasaulē meklēt lielo laimi. Tas bija Pērs Gints. Viņa nekad nešaubījās, ka Pērs Gints atgriezīsies no savām klaidoņa gaitām dzimtajā ciematā un apprecēs viņu. Solveiga atraidīja visus preciniekus, kas nāca viņu bildināt, jo bija uzticīgā tikai savām mīļotājām Pēram. Gāja gadi un Solveiga palika veca, krunkaina, mati bija kļuvuši sirmi un šķidri. Taču Pērs Gints kā nenāca, tā nenāca. Neskatoties uz to, Solveiga bija saglabājusi savu jaunavību un nebija atdevusies nevienam vīrietim, pat domās, savās fantāzijās ne.
Kāda saulainā dienā Solveiga sēdēja savas mājas priekšā un kā vienmēr skatījās vienā virzienā- tai virzienā, kurā pirms daudziem gadiem Pērs Gints bija devies pasaulē. Saule jau taisījās norietēt, kad pie apvāršņa iznira salīkuša cilvēka stāvs, kas tuvojoties, kļuva arvien lielāks, lielāks. Un pavisam drīz Solveiga aptvēra, ka tas ir viņas Pērs Gints. Sirds uzreiz iepukstējās straujāk. Beidzot, beidzot, viņa domāja, es varēšu apprecēties ar savu mīļoto vīrieti. Večuks, pienācis klāt Solveigai, nometās ceļos viņas priekšā un vērās viņas krunkainajā sejā ar savām pusaklajām acīm. Solveiga, mana Solveiga, es atgriezos, lai nomirtu savā tēvzemē un pirms nāves vēlos paskatīties uz tevi pēdējo reizi. Solveiga, piespiedusi Pēra Ginta galvu savām sen formu un tvirtumu zaudējušajām krūtīm, atbildēja-Mans, ’mīļotais Pēr Gint, nerunā par miršanu. Esmu tevi visu dzīvi gaidījusi tevi un nevienam vīrietim neesmu ļāvusi sevi iegūt. Tu būsi pirmais un vienīgais, kas ieiesi manī. Pērs Gints, izrāvies no Solveigas kaismīgajiem apskāvieniem, izbrīna pilnām acīm skatījās uz Solveigu. Mana Solveiga, tu esi mana mūža mīlestība. Visu dzīvi esmu mīlējis tikai tevi, taču drāzis esmu citas sievietes. Un drāžot neskaitāmas meitenes, es vienmēr iztēlojos, ka mīlējos ar tevi. Tomēr tu biji tik tālu un neaizsniedzama, ka es tevi redzēju katrā smukā meitenē, ko sastapu. Es visu savu dzīvi iztērēju meklējot to, kas bija šeit manā dzimtajā novadā un to esmu sapratis tikai savās dzīves novakarē. Laiku atpakaļ pagriezt nav iespējams. Ja būtu, tad es atgrieztos atpakaļ tajās tālajās jaunības dienās un apprecētu tevi, Solveiga un iegūtu tevi. Diemžēl tagad esmu vecs un nespējīgs. Piedod, Solveiga, es neesmu spējīgs laupīt tev jaunavību. Veltīgi tu to taupīji un sargāji. Tu, Solveiga varēji apprecēties. Savās klaidoņu gaitās es domāju, ka tu esi laimīgi noprecējusi kādu turīgu saimniekdēlu, sadzemdējusi bērnus un tagad pieskati pulka mazbērnu. Un ko es redzu, atgriežoties mājās? Mana Solveiga, vēl arvien būdama nevainīga, mani sagaida vecu un neglītu, nespēcīgu un pusaklu. Ne, ne, mana mīļā, velti tu mani gaidīji, es nebiju tavas mīlestības cienīgs. Abi esam nodzīvojuši tukšas dzīves- Pērs Gints runāja, ik pa brīdim aplaizot savas vecās sasprēgājušas lūpas.
To visu noklausījusies, Solveiga strauji pielēca augša no sava vecā, gandrīz satrunējušā koka soliņa un pienāca pavisam tuvu valodu no pārsteiguma zaudējušajām Pērām Gintam. Ak, tu nevari, tu, vecais jākli?!!!! Visas pasaules padauzas esi izjājis, bet mani savu mūzā mīlestību nevari, bet varbūt vairs negribi izjāt kā tās savas neskaitāmās maukas? Vai es esmu sliktāka par tām skuķēm, ko izpisi, mētājoties pa pasauli?- ķērcošā balsī bļāva Solveiga, kura tagad izskatījās pēc vecas un ļaunas raganas. Manu saulīt, gandrīz čukstus teica Pērs Gints, piedot man, ka es jaunībā tevi neapprecēju un neizdrāzu, tagad nevaru, kaut gribētu to.
Solveiga tikmēr bija izģērbusies plika un pogāja vaļā Pēram Gintam bikšu priekšu. Pēc dažām minūtēm jau visu tuvāko un tālāko apkārtni piepildīja Pēra Ginta šausmu kliedzieni, viņa vecajām un vārgajām kailajām ķermenim izmisīgi lokoties zem Solveigas vecās un kuplās miesas. |
Publicēja: ajants
Datums: 16.02.2016. - 17:22:46
Lasīts (reizes): 2122
Komentāri: 0
|
| |
