Kāda pēdējā jūnija pēdējās dienas rītā, kad visā pasaulē bija brīnišķīgi šnekenveterīgs laiks, Vinnijs Pūks un Sivns devās pastaigāties. Lai solis būtu raitāks un prāts līksmāks, Pūka zāģu skaidām pildītajā galvā radās kārtējā dungādziesmiņa:
Jo vairāk līst tidlī–bums Jo vairāk tiek tidlī–bums Mums lie-ie-ie-tus.
Ja kāds zinātu tidlī–bums Cik slapjas man tidlī–bums Ir kā-ā-ā-ājas.
-Kājas man nemaz nav tik slapjas kā ausis, – nodomāja Sivns, kuram uz nošļukušajām ausīm bija sakrājusies tik slapjūdeniska sajūta, ka viņam gar acīm tā nepārtrauktās tērcītēs tecēja lejā kā Niagāras ūdenskritums.
Šai brīdī Pūks apstājās kā zemē iemiets:
-Sen nav Kristofers Robins redzēts. -šņurk, – izdvesa Sivns un tikai viņam vien bija zināms vai "šņurk" nozīmāja priecīgu – "jā, tik tiešām nav redzēts!" vai arī ērcīgu "vēl pavisam NU NEsen viņu redzēju".
Šis Interneta resurss, tāpat kā visi citi, izmanto sīkdatnes (cookies). Turpinot sērfošanu šajā resursā, Tu automātiski piekrīti sīkdatņu izmantošanai.