grifs
|
22.12.2009. - 16:03:36
VAr piekrist, ka leibļi nav vajadzīgi. Cilveks ir pietiekosi sarežģīta būtne, lai iekļautos kados vienos noteiktos rāmjos. Lūk piemēram - ja es kā vīrietis noskūpstu sievieti bez jūtām prikola pēc, vai kļūstu vairak heteroseksuāls, kamēr cits pārspīlēti saviebj ģīmi riebumā par tādu iespējamību? Diez vai. Un vai heteroseksuāls vīrietis, kurš neciena sievieti un izturas pret to kā kāju pameslu var maz saukties apr vīrieti vai vispaŗ apr cilveku, kamēr gejs, kuru šis heteroseksuālais vīrietis nicina, sniedz sievietei daudz vairāk emocionāla prieka, kaut arī neskaitās ar sievieti attiecībās? Pārāk daudz un dazadu variantu, lai piekārtu birkas.
Taču patikšana - iemīlēšanās - mīlestība ir sadā secībā viena no otras izrietoša. Tikai mīlestības gadījumā tur drīzak vairs nedarbojas pliki hormoni, kā drīzāk apziņa par to, ka esam saistīti ar to otru cilveku, aks uzliek mums vien zināmus pienākumus vienam pret otru. taja pat laika katram var būt sava definīcija, kas no šiem elementiem ir kas. Mana uztverē tik patika no iemīlēšanās atširas ar to, ka iemīlešanās fāzei ir seksuāls raksturs, bet citādi jau tāda pati patika vien ir.
Vai iemīlēšanos obligati jāpavada lidojuma sajūtai? Nedomaju vis. Domaju, ka iemīlēties var gan idializētā tēlā un badīt tauriņus vēderā, gan reālā tēlā bez tauriņiem, tomēr ar sava veida patīkamām izjūtām, kas pavada tikšanos ar šo cilvēku. Es domaju, ka jūsmošana par aktieru ettēliem uz žurnalu vākiem ari ir iemilēšanās, tikai galvenais, lai cilveks saprot to, ka nekas ar šo aktieri reāli nevar sanākt, ja vien nav kāds tiešais kontakts iespējams :).