Saruna ar mīļoto draugu par ģimenēm
airrunner | 01.08.2013. - 04:00:43 | Diskusija lasīta 4994 reizes
Drusku atsaucoties uz saviem emuāra rakstiem:
Vēlos uzsākt diezgan nopietnu diskusiju par ģimenēm. Kāds ir jūsu viedoklis par to, kā būtu jāveido ģimene, bērni un kādas varētu būt problēmas?
Kaut ļoti daudz esmu izstāstījis blogā, atkārtošu, ka es personīgi esmu vairāk par ideju veidot četrotni, kas spētu rūpēties par bērnu un es izvairītos surogātmātēm.
Bet reizē vēlētos uzzināt viedokli no meitenēm par šo domu un no puišiem (kuri vispār par ko tādu ir domājuši), kāds ir viņu viedoklis?!
Atbildes (30)
12
ien
| 01.08.2013. - 04:21:05
Uzreiz praataa ienaaca filma "Born in 68", tur taads hipijisks piegaajiens bija beernu audzinaashanaa(visi paarvaacaas uz preeriju)dzima arii beerni!p.s: otraa filmas daljaa, beerni pieaugushi(un caurvij homoseksuaala nots).Vienvaardsakot revolucinaari, hipijiska filma.
Uzreiz praataa ienaaca filma "Born in 68", tur taads hipijisks piegaajiens bija beernu audzinaashanaa(visi paarvaacaas uz preeriju)dzima arii beerni!p.s: otraa filmas daljaa, beerni pieaugushi(un caurvij homoseksuaala nots).Vienvaardsakot revolucinaari, hipijiska filma.
oomny
| 01.08.2013. - 06:16:46
blogu diži nelasīju, raibais fons ļoti traucē lasāmībai
par vienu lietu man gan ir viedoklis: taisīt pašam savus bērnus, jebkādā veidā, četrotnē, ar surogātmātēm, ar donortēviem, ar "svētdienas" vai "ķeksīša" sievu/vīru vai vēl kā citādi, ir labāk nekā adoptēt un audzināt subprime ģenētiskā materiāla produkciju
blogu diži nelasīju, raibais fons ļoti traucē lasāmībai
par vienu lietu man gan ir viedoklis: taisīt pašam savus bērnus, jebkādā veidā, četrotnē, ar surogātmātēm, ar donortēviem, ar "svētdienas" vai "ķeksīša" sievu/vīru vai vēl kā citādi, ir labāk nekā adoptēt un audzināt subprime ģenētiskā materiāla produkciju
janisis18
| 01.08.2013. - 06:25:23
sorī, neizlasīju tavu emuāru.
vispirms gribu teikt, ka katram ir jāizdara subjektīvas un neviennozīmīgas izvēles ģimenes sakarā. nav viena pareizā risinājuma. kādus apmierina dzīve četratā, kāds vēlas audzināt bērnu viens pats, kopā ar vecākiem vai vēl nez kā. visi veidi ir vienlīdz brīnišķīgi un pretīgi- toni vairāk nosaka pašu attiecību kvalitāte, ne tik forma.
katram jāmeklē sava formula. tas tā, mantriņai.
savukārt, man tuvs ir modelis ar bēbi, kuru palīdz uztaisīt abiem tuvs un uzticams sieviešcilvēks. ideālā gadījumā viņa pēc bērna nākšanas pasaulē būtu kā tāda ārējās ģimenes sastāvdaļa- apsveiktu mazo svētkos un visumā draudzētos, tomēr nedzīvotu kopā kā pilnvērtīga māte. es neērti iztēlojos situāciju, kurā ģimeni nāktos veidot ar vēl kādu, neskaitot mīļoto cilvēku un pašus mazos, saprotams. manī ir pieredzes rezultātā nostiprinājies uzskats, ka tik burvīgas sajūtas, kuras spēju just ar Otru kā Citu, nejūtu ne vienatnē, ne ar klāt nākošu Trešo, Ceturto vai Piekto kā Citu.
sorī, neizlasīju tavu emuāru.
vispirms gribu teikt, ka katram ir jāizdara subjektīvas un neviennozīmīgas izvēles ģimenes sakarā. nav viena pareizā risinājuma. kādus apmierina dzīve četratā, kāds vēlas audzināt bērnu viens pats, kopā ar vecākiem vai vēl nez kā. visi veidi ir vienlīdz brīnišķīgi un pretīgi- toni vairāk nosaka pašu attiecību kvalitāte, ne tik forma.
katram jāmeklē sava formula. tas tā, mantriņai.
savukārt, man tuvs ir modelis ar bēbi, kuru palīdz uztaisīt abiem tuvs un uzticams sieviešcilvēks. ideālā gadījumā viņa pēc bērna nākšanas pasaulē būtu kā tāda ārējās ģimenes sastāvdaļa- apsveiktu mazo svētkos un visumā draudzētos, tomēr nedzīvotu kopā kā pilnvērtīga māte. es neērti iztēlojos situāciju, kurā ģimeni nāktos veidot ar vēl kādu, neskaitot mīļoto cilvēku un pašus mazos, saprotams. manī ir pieredzes rezultātā nostiprinājies uzskats, ka tik burvīgas sajūtas, kuras spēju just ar Otru kā Citu, nejūtu ne vienatnē, ne ar klāt nākošu Trešo, Ceturto vai Piekto kā Citu.
katnis
| 01.08.2013. - 06:26:34
Ja es gribētu bērniņu, tad tikai no sev tuva drauga, nevis kāda ’’donora’’ tam.Jo draugu es pazīstu, zinu rakstura iezīmes un visu pārējo.
Negribētu bērniņu no-uz labu laimi izvēlēta puiša.Bet tā, kā manī rada riebumu vīrieša pieskārieni kā tādi, tad domāju ka ātrāk atradīšu meiteni, kam jau ir bērniņš.Un man nebūs pretenzijas to palīdzēt audzināt. 
Ja es gribētu bērniņu, tad tikai no sev tuva drauga, nevis kāda ’’donora’’ tam.Jo draugu es pazīstu, zinu rakstura iezīmes un visu pārējo.
Negribētu bērniņu no-uz labu laimi izvēlēta puiša.Bet tā, kā manī rada riebumu vīrieša pieskārieni kā tādi, tad domāju ka ātrāk atradīšu meiteni, kam jau ir bērniņš.Un man nebūs pretenzijas to palīdzēt audzināt.
bjorn
| 01.08.2013. - 07:32:19
Nekā personīga, bet spriedelējumi par "kā pareizi noorganizēt bērnu un no kurienes jāņem ģenētiskais materiāls" nedaudz atgādina tādu bērnišķīgu un pozerīgu pieeju mājdzīvnieku izvēlei - nē, no miskastēm es kaķīti neņemšu, man vajag sugas kaķīti. Kāda starpība no miskastes tas kaķis vai no Rundāles pils, ir zināmi tā ģenētiskie vecāki vai nē. Tie ir vieni vienīgi aizspriedumi. Un aizspriedumiem ir raksturīgs tas, ka lietas būtība netiek izprasta. Un tad arī rodas tāda dīvaina sajūta, ka dēļ no pirksta izzīstiem aizspriedumiem mēs ciešam pazemojumus par savu orientāciju, cīnamies pret tiem kā paši sevī tā arī vidē, un tai pašā laikā nepārskatam savus aizspiedumus par "pašsaprotamām" lietām.
Salāgot tik stīvo, glorificēto un tai pašā laikā liekulīgo rietumu ģimenes modeli ar pašu orientāciju varētu būt diezgan pagrūti. Jāpieiet lietai custom. Un pats galvenais custom ir neapkraut sevi ar "must do" lietām, kas attiecas uz personīgo dzīvi. It sevišķi ja ir pilnīgi skaidrs, ka šīs "vajadzības" ir dēļ kultūras un vides, nevis racionālas - visi tā dara, man arī vajag. Tas pats kas ar latviešu maniakālo vēlmi būvēt sev mūra mājas, kas izturēs kodolsprādzienus un lai "bērni un bērnu bērni var vēl dzīvot - kas viņi kaut kādi karaļi vai muižnieki, kuru dzimtas pastāvēs 1000gadus vienā un tajā pašā mājā? Nē, tas ir tāds stereotips un neviens neiedziļinās. Tikai tērē savu laiku un resursus skrienot pēc kaut kādām virtuālām vajadzībām. Tas pats ar "vajadzību pēc ģimenes". Jūs esat pārliecināti, ka tā ir objektīva vajadzība nevis reflektiva paradumu kopēšana bez izpratnes un ieklausīšanās sevī? Ka tas nav neapzināts mēģinājums "būt pareizam", jo sabiedrība dienu dienā vāvuļo par to. Un pirms uzsākt eksperimentu ar nevainīga bērna likteni, varbūt izvērtēt visu kā nākas, pārdomāt, pārskatīt savus uzsaktus, pieņēmumus un vajadzības.
Kad man būs (ja būs) tāds cilvēks, ar kuru es jutīšos labi, tad arī kopā domāsim. Man personīgi ir vienalga, vai bērns ir manas ejakulācijas vai cita ejakulācijas rezultāts. Jo tam bērnam es būšu viņa tuvākais uz šīs planētas, kas arī ir galvenais.
Jā ir risks adoptējot "iegrābties" alkoholiķu atvasēs ar smagām slimībām, bet tas arī ir vienīgais racionālais iemesls, ko spēju izdomāt, lai nosliegtos pret adoptāciju. Kā arī šeit tas īsti laikam vēl nav un tik drīz nebūs reāli.
Nekā personīga, bet spriedelējumi par "kā pareizi noorganizēt bērnu un no kurienes jāņem ģenētiskais materiāls" nedaudz atgādina tādu bērnišķīgu un pozerīgu pieeju mājdzīvnieku izvēlei - nē, no miskastēm es kaķīti neņemšu, man vajag sugas kaķīti. Kāda starpība no miskastes tas kaķis vai no Rundāles pils, ir zināmi tā ģenētiskie vecāki vai nē. Tie ir vieni vienīgi aizspriedumi. Un aizspriedumiem ir raksturīgs tas, ka lietas būtība netiek izprasta. Un tad arī rodas tāda dīvaina sajūta, ka dēļ no pirksta izzīstiem aizspriedumiem mēs ciešam pazemojumus par savu orientāciju, cīnamies pret tiem kā paši sevī tā arī vidē, un tai pašā laikā nepārskatam savus aizspiedumus par "pašsaprotamām" lietām.
Salāgot tik stīvo, glorificēto un tai pašā laikā liekulīgo rietumu ģimenes modeli ar pašu orientāciju varētu būt diezgan pagrūti. Jāpieiet lietai custom. Un pats galvenais custom ir neapkraut sevi ar "must do" lietām, kas attiecas uz personīgo dzīvi. It sevišķi ja ir pilnīgi skaidrs, ka šīs "vajadzības" ir dēļ kultūras un vides, nevis racionālas - visi tā dara, man arī vajag. Tas pats kas ar latviešu maniakālo vēlmi būvēt sev mūra mājas, kas izturēs kodolsprādzienus un lai "bērni un bērnu bērni var vēl dzīvot - kas viņi kaut kādi karaļi vai muižnieki, kuru dzimtas pastāvēs 1000gadus vienā un tajā pašā mājā? Nē, tas ir tāds stereotips un neviens neiedziļinās. Tikai tērē savu laiku un resursus skrienot pēc kaut kādām virtuālām vajadzībām. Tas pats ar "vajadzību pēc ģimenes". Jūs esat pārliecināti, ka tā ir objektīva vajadzība nevis reflektiva paradumu kopēšana bez izpratnes un ieklausīšanās sevī? Ka tas nav neapzināts mēģinājums "būt pareizam", jo sabiedrība dienu dienā vāvuļo par to. Un pirms uzsākt eksperimentu ar nevainīga bērna likteni, varbūt izvērtēt visu kā nākas, pārdomāt, pārskatīt savus uzsaktus, pieņēmumus un vajadzības.
Kad man būs (ja būs) tāds cilvēks, ar kuru es jutīšos labi, tad arī kopā domāsim. Man personīgi ir vienalga, vai bērns ir manas ejakulācijas vai cita ejakulācijas rezultāts. Jo tam bērnam es būšu viņa tuvākais uz šīs planētas, kas arī ir galvenais.
Jā ir risks adoptējot "iegrābties" alkoholiķu atvasēs ar smagām slimībām, bet tas arī ir vienīgais racionālais iemesls, ko spēju izdomāt, lai nosliegtos pret adoptāciju. Kā arī šeit tas īsti laikam vēl nav un tik drīz nebūs reāli.
janisl202
| 02.08.2013. - 03:28:55
Ģimene būtu jāveido tikai un vienīgi vadoties pēc tā, kas pašu un citus iesaistītos cilvēkus dara laimīgus. Turēties pie sabiedrības klišejām ir muļķīgi un nekādā ziņā nav jāaprobežo sava izvēle ar dzimumu vai skaitu, iemeslam kādēļ ģimenē ir tieši tik un tieši tādi cilvēki, ir jābūt pašu jūtām, nevis tradīcijām, vai tehniskiem risinājumiem. Emocionālajām saitēm ir jābūt tām, kas vieno.
Par bērniem runājot - es priecātos, ja manā ģimenē tādi būtu... Bez bērniem nav laika izjūtas, šķiet, ka nekas nemainās... Kad ir bērni, tad var redzēt laika plūsmu, var redzēt kā viņi pieņemas spēkā un prātā, kā kļūst neatkarīgi un jā - beigās aiziet no mājām, bet toties ir cerības, ka būs mazbērni un varēs redzēt laika turpināšanos, to, ka dzimta nav pārrauta, ka kaut kas no manas dzīvesgudrības ir nodots tālāk, protams, kaut kas arī atmests, bet tāda ir dzīve... Pieaugušo aprindās savukārt nekas nemainās, kāds nomirst, bet citādi viss ir tālu paredzama rutīna... un kad nav bērnu, tad visi dzīves ievērojamie notikumi ir bēres...
Par ģimenes modeli runājot, lai tiktu pie bērniem - tas ir jautājums, kas ir sarežģīts... Es viennozīmīgi negribētu riskēt ar nezināmas izcelsmes bērniem, tā kā gēni nosaka 90% no tā, kas ir cilvēks un apstākļi ietekmē vien pārējos 10%... un slimības nav tas, kas mani baidītu - vairāk baida garīgas īpašības - tendence uz agresiju vai atkarībām, kā dēļ var nākties noskatīties, kā bērns iznīcina savu dzīvi un neko nevarēt tur līdzēt... Tādēļ ir problēma, ka sievietei, kas iznēsātu bērnu būtu jābūt pazīstamai un tomēr, pilnībā iesaistīt viņu savā ģimenē es gan diez vai spētu, rast modeli, lai visi ir apmierināti, bet viens otram netraucētu - te nebūtu vienkārši... Kaut, protams, rūpīgi pie tā strādājot viss būtu atrisināms, bet nav jēgas to īpaši analizēt, tā kā - katrā gadījumā ir savi risinājumi.
Par to, ka latvieši domā tūkstošiem gadu uz priekšu, gan nepiekritīšu, šī valsts brūk tādēļ, ka valdība neredz tālāk par pāris dienām uz priekšu un valdība ir cēlusies no tās pašas tautas. Patiesībā skatieties uz kuru pusi gribat - nākas redzēt cilvēku muļķību un tuvredzību. Tās pilis jau patiesībā ceļ, nevis, lai dzimta gadsimtus dzīvotu, bet lai parādītu kaimiņiem cik kāds varens... Patiesībā bieži vien tās ir uzceltas no lētiem, zemas kvalitātes materiāliem un strādniekiem maz ir samaksāts, tādēļ nebūs liels brīnums, ja Padomju paneļu mājas stāvēs ilgāk, kā tās jaunbūvētās pilis... un dzimtai savukārt, lai tā paliktu kādā vietā, noteikti ar pili nebūs līdzēts, tur ir jābūt kam daudz vairāk, lai visi to vienkārši nepamestu un neizpārdotu.
Ģimene būtu jāveido tikai un vienīgi vadoties pēc tā, kas pašu un citus iesaistītos cilvēkus dara laimīgus. Turēties pie sabiedrības klišejām ir muļķīgi un nekādā ziņā nav jāaprobežo sava izvēle ar dzimumu vai skaitu, iemeslam kādēļ ģimenē ir tieši tik un tieši tādi cilvēki, ir jābūt pašu jūtām, nevis tradīcijām, vai tehniskiem risinājumiem. Emocionālajām saitēm ir jābūt tām, kas vieno.
Par bērniem runājot - es priecātos, ja manā ģimenē tādi būtu... Bez bērniem nav laika izjūtas, šķiet, ka nekas nemainās... Kad ir bērni, tad var redzēt laika plūsmu, var redzēt kā viņi pieņemas spēkā un prātā, kā kļūst neatkarīgi un jā - beigās aiziet no mājām, bet toties ir cerības, ka būs mazbērni un varēs redzēt laika turpināšanos, to, ka dzimta nav pārrauta, ka kaut kas no manas dzīvesgudrības ir nodots tālāk, protams, kaut kas arī atmests, bet tāda ir dzīve... Pieaugušo aprindās savukārt nekas nemainās, kāds nomirst, bet citādi viss ir tālu paredzama rutīna... un kad nav bērnu, tad visi dzīves ievērojamie notikumi ir bēres...
Par ģimenes modeli runājot, lai tiktu pie bērniem - tas ir jautājums, kas ir sarežģīts... Es viennozīmīgi negribētu riskēt ar nezināmas izcelsmes bērniem, tā kā gēni nosaka 90% no tā, kas ir cilvēks un apstākļi ietekmē vien pārējos 10%... un slimības nav tas, kas mani baidītu - vairāk baida garīgas īpašības - tendence uz agresiju vai atkarībām, kā dēļ var nākties noskatīties, kā bērns iznīcina savu dzīvi un neko nevarēt tur līdzēt... Tādēļ ir problēma, ka sievietei, kas iznēsātu bērnu būtu jābūt pazīstamai un tomēr, pilnībā iesaistīt viņu savā ģimenē es gan diez vai spētu, rast modeli, lai visi ir apmierināti, bet viens otram netraucētu - te nebūtu vienkārši... Kaut, protams, rūpīgi pie tā strādājot viss būtu atrisināms, bet nav jēgas to īpaši analizēt, tā kā - katrā gadījumā ir savi risinājumi.
Par to, ka latvieši domā tūkstošiem gadu uz priekšu, gan nepiekritīšu, šī valsts brūk tādēļ, ka valdība neredz tālāk par pāris dienām uz priekšu un valdība ir cēlusies no tās pašas tautas. Patiesībā skatieties uz kuru pusi gribat - nākas redzēt cilvēku muļķību un tuvredzību. Tās pilis jau patiesībā ceļ, nevis, lai dzimta gadsimtus dzīvotu, bet lai parādītu kaimiņiem cik kāds varens... Patiesībā bieži vien tās ir uzceltas no lētiem, zemas kvalitātes materiāliem un strādniekiem maz ir samaksāts, tādēļ nebūs liels brīnums, ja Padomju paneļu mājas stāvēs ilgāk, kā tās jaunbūvētās pilis... un dzimtai savukārt, lai tā paliktu kādā vietā, noteikti ar pili nebūs līdzēts, tur ir jābūt kam daudz vairāk, lai visi to vienkārši nepamestu un neizpārdotu.
bjorn
| 02.08.2013. - 08:52:07
janisl202
runājot par latviešiem un būvniecību un tuvredzību.
1. tu piena paku veikalā arī taisi vaļā tur pat, jo uz tās ir rakstīts "atvērt šeit"? Resp, salīdzinājums ar mājām nebija jāuztver tik burtiski. :) Par kieģelīšiem, protams, varam padiskutēt, ja vēlies.
2. Tas ir stereotips, plikadīdu tradīcija, kas nāk no lauciniekiem (kas latvieši savulaik tikai arī bija, un mentāli ir joprojām), kad mājas ceļ uz ilgu laiku, bet šis paradums ir šodien neaktuāls. Neaktuāls, tāpēc tas arī tika izvēlēt, kā piemērs bezjēdzīgām tradīcijām, kurās homoseksuāli cilvēki mēģina iekļauties.
Kas attiecas uz 90% gēniem. Varbūt tomēr papēti vēl šo jautājumu. Neviens nepiedzimst agresīvs un ar atkarībām. Tā ir tāda tik viegla atruna tiem vecākiem, kuri ir sadirsuši savu bērnu garīgo stāvokli ar aprobežotu, emocionāli vai fiziski vardarbīgu vidi. Tā ir atruna cilvēkiem vispār, kas negrib risināt nekādus sociālos jautājumus un visu vnk noraksta uz iedzimtību.
Kā arī, ja spriež pēc tā, kas nākā ārā no bērnu namiem... Nu tā jau nu nav nekāda mīlestības piepildīta bērnība, lai tagad izdarītu secinājumu, ka tie ir gēni.
janisl202
runājot par latviešiem un būvniecību un tuvredzību.
1. tu piena paku veikalā arī taisi vaļā tur pat, jo uz tās ir rakstīts "atvērt šeit"? Resp, salīdzinājums ar mājām nebija jāuztver tik burtiski. :) Par kieģelīšiem, protams, varam padiskutēt, ja vēlies.
2. Tas ir stereotips, plikadīdu tradīcija, kas nāk no lauciniekiem (kas latvieši savulaik tikai arī bija, un mentāli ir joprojām), kad mājas ceļ uz ilgu laiku, bet šis paradums ir šodien neaktuāls. Neaktuāls, tāpēc tas arī tika izvēlēt, kā piemērs bezjēdzīgām tradīcijām, kurās homoseksuāli cilvēki mēģina iekļauties.
Kas attiecas uz 90% gēniem. Varbūt tomēr papēti vēl šo jautājumu. Neviens nepiedzimst agresīvs un ar atkarībām. Tā ir tāda tik viegla atruna tiem vecākiem, kuri ir sadirsuši savu bērnu garīgo stāvokli ar aprobežotu, emocionāli vai fiziski vardarbīgu vidi. Tā ir atruna cilvēkiem vispār, kas negrib risināt nekādus sociālos jautājumus un visu vnk noraksta uz iedzimtību.
Kā arī, ja spriež pēc tā, kas nākā ārā no bērnu namiem... Nu tā jau nu nav nekāda mīlestības piepildīta bērnība, lai tagad izdarītu secinājumu, ka tie ir gēni.
grace
| 02.08.2013. - 09:14:37
Ja runājam par iedzimtibu, šķiet, ka man jau sen vajadzētu būt kādā some kind of Strenču iestādē, jo mans tēvs ir pataloģisks alkoholiķis, ar kuru es vispār nekontaktējos. Mamma mani ir audzinājusi pietiekoši pēc sava prāta, lai es neizietu uz šīs atkarības ceļa, taču man rados ir pietiekošs piemērs tam, pie kāda posta noved alkoholisms. Protams, ir muļķīgi minēt tikai savu pieredzi, tomēr katrs jau spriež vairāk vai mazāk no savas pieredzes prizmas, turklāt, personības izaugsme un attīstība nebeidzas vien pusaudžu vecumā, bet turpinās visu dzīvi.
man vairāk gribētos domāt, ka pamatu pamatos to, kāds cilvēks veidosies, ieliek ģimene un audzināšana bērnam pirmajos gados, t.i.- pirmie pieci gadi. Un, pat, ja raugās no bērnunama viedokļa, šī "audzināšana" ir bijusi nelabvēlīga vai visādi citādi nepietiekama, cilvēkā ir tāds savdabīgs dzinulis- prasties. Turpinot augt bērnunamā vai jau ģimenē, tas ir tas, kas bērnā-pusaudzī ir jaieaudzina(!!)
Taču tikpat ļoti skaidrs kā diena ir fakts, ka alkoholiķei mātei dzimušajiem bērniem bez šaubām var rasties izmaiņas CNS.
Pazīmes iedzimst saskaņā ar ģenētisko kodu. Iedzimtība nosaka temperamentu, kas savukārt lielā mērā patapina raksturu.
Un, vispār, ļoooti smalka tēma, par kuru varētu daudz rakstīt un diskutēt, aizejot no pamattēmas.
Domāju, ka, ja nav tādas iekšējas vēlmes pēc bērna, kā vien fakts, ka gribās turpināt dzimtu, nav jēgas vispār domāt par bērnu klātesamību un audzināšanu. Jābūt tai iekšējai vēlmei, dzinulim. Man tāds dzinulis radās jau gana ātri, un tagad mani baida vien doma, ka es savos 40 gados varētu kļūt arī par bābušku.
Ja runājam par iedzimtibu, šķiet, ka man jau sen vajadzētu būt kādā some kind of Strenču iestādē, jo mans tēvs ir pataloģisks alkoholiķis, ar kuru es vispār nekontaktējos. Mamma mani ir audzinājusi pietiekoši pēc sava prāta, lai es neizietu uz šīs atkarības ceļa, taču man rados ir pietiekošs piemērs tam, pie kāda posta noved alkoholisms. Protams, ir muļķīgi minēt tikai savu pieredzi, tomēr katrs jau spriež vairāk vai mazāk no savas pieredzes prizmas, turklāt, personības izaugsme un attīstība nebeidzas vien pusaudžu vecumā, bet turpinās visu dzīvi.
man vairāk gribētos domāt, ka pamatu pamatos to, kāds cilvēks veidosies, ieliek ģimene un audzināšana bērnam pirmajos gados, t.i.- pirmie pieci gadi. Un, pat, ja raugās no bērnunama viedokļa, šī "audzināšana" ir bijusi nelabvēlīga vai visādi citādi nepietiekama, cilvēkā ir tāds savdabīgs dzinulis- prasties. Turpinot augt bērnunamā vai jau ģimenē, tas ir tas, kas bērnā-pusaudzī ir jaieaudzina(!!)
Taču tikpat ļoti skaidrs kā diena ir fakts, ka alkoholiķei mātei dzimušajiem bērniem bez šaubām var rasties izmaiņas CNS.
Pazīmes iedzimst saskaņā ar ģenētisko kodu. Iedzimtība nosaka temperamentu, kas savukārt lielā mērā patapina raksturu.
Un, vispār, ļoooti smalka tēma, par kuru varētu daudz rakstīt un diskutēt, aizejot no pamattēmas.
Domāju, ka, ja nav tādas iekšējas vēlmes pēc bērna, kā vien fakts, ka gribās turpināt dzimtu, nav jēgas vispār domāt par bērnu klātesamību un audzināšanu. Jābūt tai iekšējai vēlmei, dzinulim. Man tāds dzinulis radās jau gana ātri, un tagad mani baida vien doma, ka es savos 40 gados varētu kļūt arī par bābušku.
oomny
| 02.08.2013. - 09:41:50
visi veidi ir vienlīdz brīnišķīgi un pretīgi- toni vairāk nosaka pašu attiecību kvalitāte, ne tik forma.
+1000000000
modelis ar bēbi, kuru palīdz uztaisīt abiem tuvs un uzticams sieviešcilvēks. ideālā gadījumā viņa pēc bērna nākšanas pasaulē būtu kā tāda ārējās ģimenes sastāvdaļa
izklausās jau skaisti, bet vai tev šķiet, ka tas šādā, neformālā veidā (nevis profesionāla surogātmātes pakalpojuma (kur nu tāds ir juridiski iespējams) veidā) vispār varētu notikt?
man ir grūti iedomāties pie pilna rubļa esošu sievieti, kurai mātes instinkti ļautu "sabiedriskā kārtā" apzināti uzražot bērnu priekš citiem.
visi veidi ir vienlīdz brīnišķīgi un pretīgi- toni vairāk nosaka pašu attiecību kvalitāte, ne tik forma.
+1000000000
modelis ar bēbi, kuru palīdz uztaisīt abiem tuvs un uzticams sieviešcilvēks. ideālā gadījumā viņa pēc bērna nākšanas pasaulē būtu kā tāda ārējās ģimenes sastāvdaļa
izklausās jau skaisti, bet vai tev šķiet, ka tas šādā, neformālā veidā (nevis profesionāla surogātmātes pakalpojuma (kur nu tāds ir juridiski iespējams) veidā) vispār varētu notikt?
man ir grūti iedomāties pie pilna rubļa esošu sievieti, kurai mātes instinkti ļautu "sabiedriskā kārtā" apzināti uzražot bērnu priekš citiem.
oomny
| 02.08.2013. - 09:42:23
Ja es gribētu bērniņu, tad tikai no sev tuva drauga, nevis kāda ’’donora’’ tam.
...
Bet tā, kā manī rada riebumu vīrieša pieskārieni kā tādi, ...
pieskārieni tak nav nepieciešami.
draugs ar roku, trauciņā, tu pēc tam ar pirkstiņu - tā tas parasti notiek lesbietēm, kuras vēlas bērnu no kāda drauga, bet nevēlas veikt tiešu kontaktu.
Ja es gribētu bērniņu, tad tikai no sev tuva drauga, nevis kāda ’’donora’’ tam.
...
Bet tā, kā manī rada riebumu vīrieša pieskārieni kā tādi, ...
pieskārieni tak nav nepieciešami.
draugs ar roku, trauciņā, tu pēc tam ar pirkstiņu - tā tas parasti notiek lesbietēm, kuras vēlas bērnu no kāda drauga, bet nevēlas veikt tiešu kontaktu.
joziks
| 02.08.2013. - 09:44:17
Man nav saprotams, kādēļ samērā daudzi cilvēki domā, ka homoseksuāliem cilvēkiem nav un nevar būt bērni, katrā ziņā šis ir ļoti muļķīgs stereotips. Ja tā padomā, arī visiem heteroseksuāļiem nav un nevar būt bērni.
Man nav saprotams, kādēļ samērā daudzi cilvēki domā, ka homoseksuāliem cilvēkiem nav un nevar būt bērni, katrā ziņā šis ir ļoti muļķīgs stereotips. Ja tā padomā, arī visiem heteroseksuāļiem nav un nevar būt bērni.
oomny
| 02.08.2013. - 09:46:47
spriedelējumi par "kā pareizi noorganizēt bērnu un no kurienes jāņem ģenētiskais materiāls" nedaudz atgādina tādu bērnišķīgu un pozerīgu pieeju mājdzīvnieku izvēlei - nē, no miskastēm es kaķīti neņemšu, man vajag sugas kaķīti. Kāda starpība no miskastes tas kaķis vai no Rundāles pils, ir zināmi tā ģenētiskie vecāki vai nē.
salīdzinājums ar kaķīšiem nebūs gluži precīzs. ielas kaķubērns, iespējams, būs pat veselīgāks un gudrāks par dažu labu ciltsrakstainu tuvradniecīgi krustotu zvēreli.
savukārt alkoholiķu/narkomānu bērns, visticamāk, oksfordu gluži nepabeigs.
tāda dīvaina sajūta, ka dēļ no pirksta izzīstiem aizspriedumiem mēs ciešam pazemojumus par savu orientāciju, cīnamies pret tiem kā paši sevī tā arī vidē, un tai pašā laikā nepārskatam savus aizspiedumus par "pašsaprotamām" lietām.
a kurā geju bībelē ir rakstīts, ka mums, tādēļ vien ka esam ar kaut ko atšķirīgi no meinstrīma, būtu jābūt absolūti tolerantiem un mīlošiem pret visiem pārējiem atšķirīgajiem?
spriedelējumi par "kā pareizi noorganizēt bērnu un no kurienes jāņem ģenētiskais materiāls" nedaudz atgādina tādu bērnišķīgu un pozerīgu pieeju mājdzīvnieku izvēlei - nē, no miskastēm es kaķīti neņemšu, man vajag sugas kaķīti. Kāda starpība no miskastes tas kaķis vai no Rundāles pils, ir zināmi tā ģenētiskie vecāki vai nē.
salīdzinājums ar kaķīšiem nebūs gluži precīzs. ielas kaķubērns, iespējams, būs pat veselīgāks un gudrāks par dažu labu ciltsrakstainu tuvradniecīgi krustotu zvēreli.
savukārt alkoholiķu/narkomānu bērns, visticamāk, oksfordu gluži nepabeigs.
tāda dīvaina sajūta, ka dēļ no pirksta izzīstiem aizspriedumiem mēs ciešam pazemojumus par savu orientāciju, cīnamies pret tiem kā paši sevī tā arī vidē, un tai pašā laikā nepārskatam savus aizspiedumus par "pašsaprotamām" lietām.
a kurā geju bībelē ir rakstīts, ka mums, tādēļ vien ka esam ar kaut ko atšķirīgi no meinstrīma, būtu jābūt absolūti tolerantiem un mīlošiem pret visiem pārējiem atšķirīgajiem?
oomny
| 02.08.2013. - 09:58:35
man vairāk gribētos domāt, ka pamatu pamatos to, kāds cilvēks veidosies, ieliek ģimene un audzināšana bērnam pirmajos gados, t.i.- pirmie pieci gadi.
...
Taču tikpat ļoti skaidrs kā diena ir fakts, ka alkoholiķei mātei dzimušajiem bērniem bez šaubām var rasties izmaiņas CNS.
Pazīmes iedzimst saskaņā ar ģenētisko kodu. Iedzimtība nosaka temperamentu, kas savukārt lielā mērā patapina raksturu.
nu lūk! lūk!
no sūda konfekti uztaisīt var, bet tā nebūs garšīga.
Un, vispār, ļoooti smalka tēma, par kuru varētu daudz rakstīt un diskutēt, aizejot no pamattēmas.
nesaki vis. vējaskrējēja nospraustā diskusijas tēma taču ir:
kā būtu jāveido ģimene, bērni un kādas varētu būt problēmas?
tātad, apspriest dažādos veidos dabūjamu bērnu plusus un mīnusus ir pat ļoti pa tēmu.
man vairāk gribētos domāt, ka pamatu pamatos to, kāds cilvēks veidosies, ieliek ģimene un audzināšana bērnam pirmajos gados, t.i.- pirmie pieci gadi.
...
Taču tikpat ļoti skaidrs kā diena ir fakts, ka alkoholiķei mātei dzimušajiem bērniem bez šaubām var rasties izmaiņas CNS.
Pazīmes iedzimst saskaņā ar ģenētisko kodu. Iedzimtība nosaka temperamentu, kas savukārt lielā mērā patapina raksturu.
nu lūk! lūk!
no sūda konfekti uztaisīt var, bet tā nebūs garšīga.
Un, vispār, ļoooti smalka tēma, par kuru varētu daudz rakstīt un diskutēt, aizejot no pamattēmas.
nesaki vis. vējaskrējēja nospraustā diskusijas tēma taču ir:
kā būtu jāveido ģimene, bērni un kādas varētu būt problēmas?
tātad, apspriest dažādos veidos dabūjamu bērnu plusus un mīnusus ir pat ļoti pa tēmu.
oomny
| 02.08.2013. - 10:20:32
Kas attiecas uz 90% gēniem.
...
ja spriež pēc tā, kas nākā ārā no bērnu namiem... Nu tā jau nu nav nekāda mīlestības piepildīta bērnība, lai tagad izdarītu secinājumu, ka tie ir gēni.
pretstatīt cilvēka intelektuālā potenciāla ģenētiskās un audzināšanas komponentes procentos man gan šķiet apmēram tā kā mērīt ābolus bumbieros, bet lai vai kā to mērītu, tās abas komponentes tur katrā ziņā ir.
jā, bērnunamos uzaugušie bērni ir ne pārāk gudri arī tāpēc, ka bērnunamā pavadītā bērnība nav sniegusi viņiem tādu ieguldījumu viņu intelektuālajā attīstībā kā būtu labā ģimenē, bet ne tikai tāpēc.
Kas attiecas uz 90% gēniem.
...
ja spriež pēc tā, kas nākā ārā no bērnu namiem... Nu tā jau nu nav nekāda mīlestības piepildīta bērnība, lai tagad izdarītu secinājumu, ka tie ir gēni.
pretstatīt cilvēka intelektuālā potenciāla ģenētiskās un audzināšanas komponentes procentos man gan šķiet apmēram tā kā mērīt ābolus bumbieros, bet lai vai kā to mērītu, tās abas komponentes tur katrā ziņā ir.
jā, bērnunamos uzaugušie bērni ir ne pārāk gudri arī tāpēc, ka bērnunamā pavadītā bērnība nav sniegusi viņiem tādu ieguldījumu viņu intelektuālajā attīstībā kā būtu labā ģimenē, bet ne tikai tāpēc.
ien
| 02.08.2013. - 14:39:40
Iedzimst, iedzimst rakstura ieziimes(lai vai buutu gribeejies, lai taa nebuutu)-ar gadiem, tas veel izteiktaak juutams(visu dariit pa savam nevadoties peec kaut kaadaam pienemtajaam normaam-akuraat kaa mans teevs)+paslinka daba!Nevajag ne tur dzert, nekaa, rakstura ieziimes, jau taa traucee dziivee.
Iedzimst, iedzimst rakstura ieziimes(lai vai buutu gribeejies, lai taa nebuutu)-ar gadiem, tas veel izteiktaak juutams(visu dariit pa savam nevadoties peec kaut kaadaam pienemtajaam normaam-akuraat kaa mans teevs)+paslinka daba!Nevajag ne tur dzert, nekaa, rakstura ieziimes, jau taa traucee dziivee.
irena
| 04.08.2013. - 17:02:58
Man liekas jāskatās arī bišk no bērna puses. Ja bērns tika radīts no drauga, tad vēlāk būs grūtāk paskaidrot bērnam kāpēc viņam ir 2 mammas (nu tas vel viegli), bet turklāt, ka tētis viņam IR, bet neizskaidrojamu iemeslu dēļ viņš dzīvo savu dzīvi un vispār viņš tik tā .. īsti sakara ar Tevi, bērniņš nav, tik palīdzēja rādīšanā. (Jo bērns tādas lietas jau ap gadiem točna jautās. Un ja skaidrot kā ir, viņš nesapratīs) ..
Tāpēc, manuprāt tomēr variants ar donoru ir labāk. Kad jautā "Kur ir mans tētis" ir jāsaka ka Tu piedzimi ģimenē ar divām mammām.. bet kad jau puslīdz sasniedzis apzināto vecumu un sāks jautāt kas un kā.. var arī pastatīt visu :)
Man liekas jāskatās arī bišk no bērna puses. Ja bērns tika radīts no drauga, tad vēlāk būs grūtāk paskaidrot bērnam kāpēc viņam ir 2 mammas (nu tas vel viegli), bet turklāt, ka tētis viņam IR, bet neizskaidrojamu iemeslu dēļ viņš dzīvo savu dzīvi un vispār viņš tik tā .. īsti sakara ar Tevi, bērniņš nav, tik palīdzēja rādīšanā. (Jo bērns tādas lietas jau ap gadiem točna jautās. Un ja skaidrot kā ir, viņš nesapratīs) ..
Tāpēc, manuprāt tomēr variants ar donoru ir labāk. Kad jautā "Kur ir mans tētis" ir jāsaka ka Tu piedzimi ģimenē ar divām mammām.. bet kad jau puslīdz sasniedzis apzināto vecumu un sāks jautāt kas un kā.. var arī pastatīt visu :)
sarmis
| 04.08.2013. - 18:22:54
Ja bērns būs pietiekami mīlēts un jutīsies ģimenē labi, tad viām šādi jautājumi neradīsies. Proytams, skolā bērns saskarsies ar bērniem, kuriem ir parastās mammas un tēti, taču tad var sīkucim paskaidrot, ka ne vienmēr tēti un mammas dzīvo kopā. Bērns sapratīs un jautājumu nebūs.
Ja bērns būs pietiekami mīlēts un jutīsies ģimenē labi, tad viām šādi jautājumi neradīsies. Proytams, skolā bērns saskarsies ar bērniem, kuriem ir parastās mammas un tēti, taču tad var sīkucim paskaidrot, ka ne vienmēr tēti un mammas dzīvo kopā. Bērns sapratīs un jautājumu nebūs.
oomny
| 06.08.2013. - 17:33:23
viņam ir 2 mammas (nu tas vel viegli), bet turklāt, ka tētis viņam IR, bet neizskaidrojamu iemeslu dēļ viņš dzīvo savu dzīvi un vispār viņš tik tā .. īsti sakara ar Tevi, bērniņš nav, tik palīdzēja rādīšanā
var sīkucim paskaidrot, ka ne vienmēr tēti un mammas dzīvo kopā
āha.
bērnam, dzīvojot ar divām mammām un bez tēta un zinot, ka viņa tētis vispār kaut kur eksistē, dzīve nudien nav ne par gramu sliktāka kā bērnam ar vienu mammu un tikpat neesošu tēti.
viņam ir 2 mammas (nu tas vel viegli), bet turklāt, ka tētis viņam IR, bet neizskaidrojamu iemeslu dēļ viņš dzīvo savu dzīvi un vispār viņš tik tā .. īsti sakara ar Tevi, bērniņš nav, tik palīdzēja rādīšanā
var sīkucim paskaidrot, ka ne vienmēr tēti un mammas dzīvo kopā
āha.
bērnam, dzīvojot ar divām mammām un bez tēta un zinot, ka viņa tētis vispār kaut kur eksistē, dzīve nudien nav ne par gramu sliktāka kā bērnam ar vienu mammu un tikpat neesošu tēti.
12
© Lesbi.lv. Visas tiesības aizsargātas.
Kontakti | Reklāma | Lietošanas noteikumi | Privātuma politika |
Kontakti | Reklāma | Lietošanas noteikumi | Privātuma politika |
Šis Interneta resurss, tāpat kā visi citi, izmanto sīkdatnes (cookies). Turpinot sērfošanu šajā resursā, Tu automātiski piekrīti sīkdatņu izmantošanai.