torpedaspapedis
|
10.09.2014. - 01:32:10
Esmu konstatējusi, ka viskomfortablāk jūtos savu vienaudžu sabiedrībā un arī labprātāk, ja vēl liktenis būs lēmis vēlētos tieši tāpat būt kopā ar vienaudzi.Attiecīgi +/- 2 gadi.Šis gan mans konstatējums nav nekas neparasts, bet izteikti vecākas tā ap četrdesmit gadiem un pāri, tad varētu teikt, ka es nejūtos līdzvērtīga, jo tur ir vēl pāris pakāpieni briedumā, kuru man nav.
Un tieši tavs minētais jaunības maksimālisms tiešām ir jūtams cilvēkos no 18 līdz kādiem 23 gadiem(izteikti)ar retiem izņēmumiem, pat, ja viņi varbūt nav tādi trakojoši un vēl dzīves nesapratuši(visi kā viens), tik un tā arī tie pŗātīgākie eksemplāri tikai taustās pēc pareizajām atziņām.
Jaunas meitenes man liekas mīļas, vienmēr uzdzen nostaļģiju pēc sevis(tajos gados), bet to sajūtu kāda man bija tajos gados vairs nevaru atgūt.Tad es pavēroju tādus jaunus cilvēkus(reizēm), kā skatoties filmu, bet kura vairs uz mani neattiecas.
p.s: Tādam maksimālismam, kuram pati esmu izgājusi cauri, vairs savos gados cauri iet nevēlētos(caur citas personas izdarībām) un līdz ar to es uzskatu, ka tieši jaunībā(agrīnā)vislabāk ir būt kopā tieši ar vienaudzi, pēcāk kā savedas ceļi.Jo ar vienaudzi, tad tas viss būs tikpat unikāls un neaizmirstams, kā ar vecāku personu(kurai tas var kaitināt).To es tā pēc sevis saku.
Un arī pavisam jaunos gados man patika vienaudžu sabiedrība, vien atminos, kad arī tad meklēju sakarīgus cilvēkus starp viņiem, bet principā viena vecuma.