amely
|
17.10.2009. - 13:01:53
Man liekas, ka cilvēks, kurš līdz 45 gadu vecumam nav ilgstoši dzīvojis ar kādu kopā, nav spējīgs sākt kopdzīvi. Stipri un kategoriski vārdi, es zinu, bet mans viedoklis ir tieši tāds. Tas ir tieši tā pat, kad cilvēks ir pieradis dzīvot ar kādu kopā (ilgstoši) un pēkšņi viņam nākas dzīvot vienam. Tad arī iestājas šoks. Protams, dzīvē otrais variants notiek biežāk (kad no dzīves divatā nākas pierast dzīvot atkal vienam). Un, bieži, gadās, ka dzīvot atkal vienam, nav tavs lēmums, bet otrās pusītes lēmums (viņa aiziet). Šādā situācijā tev nekas cits neatliek kā iemācīties dzīvot vienai.
Kaut arī bieži esmu sastapusies ar situāciju, kad, cilvēks, kas pieradis dzīvot ar kādu kopā, paliek viens, viņš pēc iespējas ātrāk meklē nākamo partneri priekš kopdzīves. Bet cilvēkam, kas pieradis dzīvot viens, viņam nepieciešams ļoooti liels iemesls, lai sāktu ar kādu dzīvot kopā. 45 gados cilvēks daudz vairāk apsver un analizē visu ko dara, it sevišķi tik svarīgus jautājumus, kā ielaist kādu citu savā "ideālaja", sakārtotajā pasaulītē.
Ko varētu ieteikt diskusijas uzsācējai? Domāju, ka Tev pašai no sākuma ir jāsaprot, vai tiešām Tu to vēlies? Ko Tu esi gatava darīt, lai sasniegtu savu mērķi? Kādas ir Viņas jūtas pret Tevi?
Ļoti svarīgi ir neieciklēties uz šā jautājuma apspriešanu ar Viņu. Nevajag neko uzspiest, tas drīzāk atbaida.
Es, ļoti labi saprotu Tavas jūtas, jo kādreiz biju līdzīgā situācijā.
Ka sākuma variantu varētu Jums ieteikt aizbraukt kādā ceļojumā kopā uz ilgāku laiku, un, lai ceļojums būtu nevis ar autobusu ar daudzām ekskursijām, bet gan mierīga kopādzīvošana kāda piejūras kūrortā. Tas varētu būt kā maziņš izmēģinājums, kā Jūs vispār satiekat, ja esat kopā 24 stundas diennaktī.
Veikmi attiecībās...