janisl202
|
25.07.2009. - 00:18:11
Ja runā par dzīves jēgu - tad tādas tomēr nav... Esmu daudz par to domājis, bet nonācis pie secinājuma, ka visas tās aktivitātes tikai mazliet attālina mirkli, kad kārtējo reizi būs jāapjēdz, ka tam visam nav nekādas jēgas, ka viss ir absurdi, bezjēdzīgi un garlaicīgi. Vai tas ir slikti? Nebūt nē - ir labi saprast to, ka viss ir bezjēdzīgi, nebūs smagi ar purnu dubļos jāiebrauc pēc kārtējā smieklīgā lidojuma, neatraujoties pa īstam no zemes. Par to atstāšanu - nekas aiz mums nepaliks, viss kas ir uz šīs pasaules agri vai vēlu pārvēršas pīšļos, pat kapakmeņus laika zobs tā saēd, ka tie zaudē visus savus uzrakstus, to nestais vēstījums aiziet nebūtībā, tāpat kā aizmirstās darbi un bērni arī nomirs un vērtīsies pīšļos. Daži uztraucas par cilvēces izdzīvošanu, bet varu pateikt vien to, ka dabai cilvēka nu gan ne mirkli nepietrūks, tāpat kā nepietrūkst mamutu, dinozauru un milzu sēņu - vai tas būtu zaudējums, ka cilvēces nebūtu? Diez vai - daba necieš tukšumu un droši vien rastos reiz kas daudz veiksmīgāks par cilvēku. Ja runājam par ceļojumiem - tā ir bēgšana no sevis, no savas bezjēdzības, ja runājam par meditācijām - tās ir slēpšanās sevī no savas bezjēdzības, ja runājam par hobijiem, tie paņem laiku, lai nebūtu jādomā par savu bezjēdzību, bet nekas no tā nelīdz mūžīgi, vienmēr pienāk mirklis, kad guļot uz nāves gultas nāk atskārsme - tam visam nav nekādas jēgas. Visi diženie mērķi ir smieklīga lokāla raustīšanās, kas visuma mērogā skatoties nemaz netiks pamanīta un pēc nieka tūkstoš gadiem par to neviens vairs tā īsti neko nezinās. Kas gan ir tūkstoš gadi pret visuma miljardiem? Nav jēgas sev melot - realitāte ir skarba, bet labākā dāvana sev ir to apzināties un negaidīt no tās to, ko tā nekad nesniegs - cilvēka daba ir tāda, ka vismaz dzīve nenes piepildījumu, tikai ilūziju par to, ka tas kaut kur ir... kur - neviens to nekad nav redzējis. Nāve - varbūt tā nes piepildījumu, ja jau neviens no turienes atpakaļ nenāk laikam jau labi tur klājas, bet, protams, sakarā ar tās neizbēgamību - arī tas nav mērķis, nav jātiecas uz nenovēršamo, tas tāpat pienāks. Atliek vien spēlēties ar likteni, vērot kā tā mehānismi visu darbina labi prognozējamā modelī, darīt, zinot, kas būs tālāk un gaidīt dižo nāves mistēriju, kas neapšaubāmi ir trakākais ceļojums, ko mēs šai saulē pieredzam.
Par depresiju runājot - tā ir slimība, kuru nevar nepamanīt, tādi cilvēki ātri vien nonāk slimnīcā, kur viņus ar narkotikām atpumpē - dzīves jēgu tas nerada, bet vismaz viņi pēc tam atkal var noskatīties uz skarbo dzīves realitāti.