janisl202
|
22.09.2014. - 06:12:31
Latviešu valodā šajā ziņā ir problēma, jo vārds ir viens, bet nozīmju tam ir daudz, ar to saprot jēdzienus sākot no apmātības ar kādu un beidzot ar bezgalīgu Visuma spēku... Savā būtībā mīlestībai nepiemīt robežu un mīlēt ir iespējams ikvienu un pat visus... Tiesa gan cilvēks parasti nespēj izturēt vairāk par kādām 2 - 3 mīlestībām. Tas ir kā degt liesmās, bet nesadegt, kā spēks kas visu padara paveicamu, kā brīnumaina krāsa, kas spēj visu iekrāsot košākās krāsās... un mīlestība ir mūžīga, kā tautā saka - veca mīla nerūs... lai kādi būtu dzīves līkloči, lai cik laika nepaietu, nekad nebūsi vienaldzīgs pret to ko mīli. Reizēm mīlestība rada sāpes, kuras nepārspēj neviena fiziska trauma, bet lai kā tā arī nesāpētu tā atkal cels augšā ar laiku, kad augs izpratne... Nekad nespēsi apzināti radīt sāpes tam, ko mīli un spēsi tā dēļ atdot visu, savu dzīvību ieskaitot. Cilvēki mēdz daudzas citas lietas jaukt ar mīlestību, kā īslaicīgas aizraušanās, kas aizmirstas nākamajā dienā pēc izbeigšanas, kā miesaskāri, kas savā būtībā nav nekas vairāk par vairošanās instinktu, kas virza uz visas pasaules apsēklošanu, uz iespējami dažādu krustošanos, radot iespējami daudz varietāšu (tā ir sava veida ironija, ka šis instinkts homoseksuāli orientētajiem darbojas tāpat kā heteroseksuāļiem, kaut bērnus tā sataisīt nevar), kā arī ar apmātību, kad kādu personīgu iemeslu dēļ sāk uzskatīt, ka tas cits cilvēks ir risinājums visām dzīves problēmām, dažkārt ar mīlestību tiek jaukts arī apbrīns, kad emocionālos lēcienus patiesībā rada tā otra darbi, nevis viņš pats.