maikls
|
11.11.2007. - 23:42:06
Mistiq, pirmkārt, Tevis aprakstītā situācija, kad katrs rauj uz savu pusi, raksturo hierarhiju, nevis anarhiju, jo jebkura vardarbība un pārspēka izmantošana pašos pamatos ir pretrunā anarhijai - ja kāds izmanto spēku, tad vairs nevar būt runa par anarhiju, kas nav nekas cits kā pretmets hierarhijai. Spēka izmantošana un vardarbība ir hierarhiju raksturojoša pazīme. (Hierarhijā spēles noteikumus diktē tie, kuri ir spēcīgāki, nekaunīgāki un/vai kuriem ir vara/nauda; anarhija nozīmē, ka nav hierarhijas un nav nekādu pārāko, kas diktētu noteikumus citiem.)
Otrkārt, mūsu sabiedrībā kaut kādas normas patiešām ir nepieciešamas. Normas cilvēkus ir padarījušus agresīvus, savstarpēji konkurējošus, necilvēcīgus, tāpēc, lai viens otru vienkārši nenomušītu, vienu normu izraisītās sekas ir jāapkaro ar citām normām... tas ir stulbi, tas ir kā apburtais loks. Ne jau normas dod kaut ko labu, vienkārši normas kalpo tam, lai nebūtu vēl ļaunāk. Piemērs par inficēto pirkstu un gangrēnu ir labs, - normas ir izraisījušas infekciju un ar normām arī tiek nogriezts šis inficētais pirksts.
Normas nekalpo kā gaismas avots, miera vai labklājības nesējs; normas nevis norāda uz veselību, bet gan slimību, - tikai slimajiem ir nepieciešamas normas, tikai slimajiem nepietiek ar savu iekšējo autoritāti un vajag kādu no malas, kas pasaka priekšā, kas ir labs un kas ir slikts, ko vajag un ko nevajag darīt.
Un kā lai izkļūst no šī apburtā loka? Katram jāsāk ar sevi, katram pašam jācenšas atbrīvoties no visām normām, nosacītībām un pieņēmumiem, jātiecas uz iekšēju brīvību. Jo tās normas jau, pirmkārt un galvenokārt, dzīvo mūsos, mūsu galvās. Tikai tad, sākot ar sevi, var cerēt uz izmaiņām visā sabiedrībā.