frodo
|
29.12.2007. - 12:57:03
Kojot, vispirms jānodefinē, ko mēs te saprotam ar vārdu "vientulība". Ja tas ir otrās puses trūkums, tad protams, visiem nepalaimējas atrast tādu, kādu viņi vēlas - vai arī kādu lidzīgu ideālam. Ir neglīti un veci cilvēki, kuros iemīlas. Ir glīti un jauni, kurus pamet un uzmet. Dzīvē gadās visvisādi, un to noteikt laikam nav mūsu varā...
Bet vientulību saprotot plašāk, kā izjūtu, ka esi viens, bez draugiem, bez tuvības ar citiem un nepamierinātību ar to, man tiešām šķiet, ka tā ir paša cilvēka izvēle. Ja cilvēks sēž mājās, nekur neiet, un ja iet, tad ar tāāādu sejas izteiksmi, ka viņš tūlīt vems, ja viņš citus aprunā vai uz viņu teikto vienmēr atbild ar viena vārda teikumiem, vai arī ja izvēlas kādu un uzbazīgi metas viņam virsū nepārtraukti runājot - protams, ka ir maza varbūtība iegūt draugus. Nu - var paanalizēt savu uzvedību un padomāt, kāpēc es nevaru tos draugus atrast.
No meža vidus pārcelties uz Rīgu ir grūti. Taču cilvēki dzīvo ne tikai Rīgā. Var tuvākajā apdzīvotā vietā izvēlēties kļūt par labprātīgo kādā nevalstiskā organizācijā, un tur noteikti atradīsies draugi. Var izvēlēties citu darba vietu, tur, kur vairāk cilvēku. Vienu vārdu sakot, var izvēlēties nesēdēt uz vietas, bet kustēties, veidot attiecības, riskēt - taču bez riska neko nevar saņemt tik un tā. Nu lūk, tā es domāju.