jokdare
|
15.01.2008. - 19:22:20
Domāju, ka attālums nav šķērslis. Un te cik noprotams iet runa par mūsu mazo Latviju. Tas vai būsiet kopā ir atkarīgs no jums pašiem nevis no attāluma. Es pati ikdienā esmu precīzi 120 km attālumā no otrās pusītes, jo katru dienu kopā būt nevaru sava darba dēļ. Tas man ir uz doto brīdi ideāls un arī nedaudz specifisks, kur nevar tā uzreiz aiziet projām. Jau tagad zinu, ka reiz viss būs savādāk, bet pagaidām ir tā, kā ir. Otrā pusīte regulāri uzsver cik svarīgi ir būt kopā visu laiku, bet jūtu, ka ir samierinājusies. Ir nianse, ka arī otrajai pusei ir specifisks darbs. Viņa pati gadā vismaz 4 mēnešus nav Latvijā un sazināšanas iespēja ir ierobežota. Es nesūdzos un gaidu viņu atpakaļ. Ir bijis, kad sliktos laika apstākļos pa tumsu es braucu cauri 4 rajoniem, lai kaut uz dažām stundām būtu kopā ar VIŅU. Un no rīta lai tiktu laikus darbā ir jāceļas ap 5. Reizēm ir nogurdinoši un grūti piecelties, bet sūdzēties nedrīkstu, jo es esmu tā, kura it kā nevēlas dzīvot kopā. Rezumējot to visu es domāju, ka ir tā vērts. Manuprāt, nekāds attālums nevar būt šķērslis, nu iepriekš minētie 200 km jau nu noteikti. Es domātu savādāk, ja runa būtu par dažādās valstīs dzīvojošiem.
Es iesaku cīnīties par savu laimi. Dot laiku savam cilvēkam. Nezinu cik ilgi esat kopā. Var jau būt, ka tas otrs neievēros cik nogurdinoši tas viss ir un varbūt nekad nepārdomās, nepiekāpsies. Ir jau arī dažādi kompromisa varianti. Piemēram, atrast dzīves vietu kaut kur netālu no Rīgas, kur būtu gana plašs. Vai arī Tu savu cilvēku varētu paaicināt kaut vai uz laiku padzīvot Rīgā – tādas kā nelielas brīvdienas, varbūt viņam iepatiksies. Var arī braukāt pa maiņām, lai nav tā, ka tikai viens braukā. Jo tas, pie kura visu laiku brauc nekad līdz galam nesapratīs kā ceļš nogurdina.
Katrā gadījuma nepadodies.