lindaf
|
09.03.2008. - 11:38:08
Manuprāt praidam ir vairākas definīcijas un nozīmes, atkarībā no valsts, kurā tas notiek. Valstī kā Latvija, kur tiek piedzīvota agresija, kur informācijas līmenis par LGBT jautājumiem ir ļoti zems un kur likumdošana ir izteikti diskriminējoša, praidi ir politiskas dabas pasākums, kura mērķis ir pievērts uzmanību tam, ka mēs šeit esam, un ko mēs gribam. Citās valstīs, kur LGBT kustība tikusi daudz tālāk, praidi daļēji saglabā savu politisko motivāciju bet klāt tam ir nācis svētku faktors. Vienmēr būs tā, ka LGBT cilvēki sabiedrībā ir minoritāte, un pat ja viss ir visliekākā kārtībā, likumdošana ir vienlīdzīga un cilvēki atvērti un iecietīgi - tik un tā daudzām LGBT personam būs svarīgi vismaz reizi gadā atrasties starp "savējiem", izbaudīt to, ka neesi minoritāte bet vairākums, svinēt faktu, ka esam arī atšķirīgi un varam tādi būt. Es to salīdzinu ar to, kā padomju laikos jutās trimdas latvieši aizbraucot uz dziesmu svētkiem kaut kur Eiropā vai ASV - it kā ikdienā viss ir labi, darbojies savā vidē un valstī, nekas tevi netraucē dzīvot - bet reizi gadā ir tik labi kopā ar citiem latviešiem izdziedāties, izpļāpāties, iepazīties ar jauniem cilvēkiem, "uzlādēt baterijas". Īpaši svarīgi šāda "uzlādēšanās" varētu būt cilvēkiem, kas dzīvo mazās pilsētās tālu no klubiem un LGBT organizāciju pasākumiem.
Protams, ka tikai praida rikošana reizi gadā pati par sevi neko nemainīs, bet nav šaubu, ka kopš notika pirmais Rīgas praids tomēr jautājums par LGBT personu tiesībām ir aktualizējies. Tad, kad notiek publiska diskusija, kad politiķi ir spiesti ieņemt viedokli un atbildēt uz jautājumiem par to, vai nevajadzētu LGBT personām piešķirt vienādas tiesības kā citiem (vai, vismaz, "sakārtot" juridiskos/ekonomiskos jautājumus) tad arī rodas iespēja efektīvāk veikt lobēšanas darbu. Šis darbs nav tik skaļš kā praidi, tas parasti neiegūst mediju uzmanību un nav visiem zināms, bet tas nenozīmē, ka tas nenotiek! Dānija par savu partnerattiecību likumu cīnījās 20 gadus, Čehija un Ungārija desmit gadus... mēs šo ceļu esam uzsākuši un es esmu pārliecināta, ka tas pat neprasīs tos 10 gadus. Vienlaikus ar juridiskajām izmaiņām jānotiek arī sabiedrības attieksmes maiņai, bet tā var notikt tikai tad, kad cilvēki gūst informāciju, iepazīstas ar LGBT cilvēkiem, saprot lietas būtību.
Es esmu pārliecināta, ka katru vasaru DD izraisa daudz diskusiju darba vietās, skolās, gimenēs - cilvēkiem ir iespēja izteikt savu viedokli, arī iespaidot citu viedokli. Galu galā, iznākt no skapja. Tas viss palīdz veidot šo sabiedrisko domu - tāpat kā to dara tiesas spriedumi pret dažādiem varmākām.
Arī ārvalstis caur praida notikumiem uzliek lielāku spiedienu uz Latviju, Eiropas padomes un ES institūcijas seko līdzi tam, kas notiek un atgādina saviem Latvijas kolēgiem, kādas ir Latvijas saistības. Pa šiem gadiem esam pamanījuši arī arvien lielāku akadēmisko interesi par mūsu jautājumiem - zvana studenti, kas raksta kursa darbus par dažādiem LGBT aspektiem un meklē informāciju - arī tas ir no liela svara, jo mums trūkst pētījumu un zināšanu par daudziem jautājumiem.
Par to, kas piedalās gājienā... cik esmu novērojusi, dalībnieku starpā ir vairāk hetero draugu un atbalstītāju nekā paši geji un lesbietes. Droši vien mūsu draugi mazāk baidās, jo viņiem nav ko slēpt. Es tomēr ceru, ka ar katru gadu mēs paši kļūsim drosmīgāki, un naksim arvien lielākā skaitā. Līdz taču var ņemt savus labākos draugus - lai būtu drošāk, un jautrāk! Jo vairāki mēs būsim, jo grūtāk būs mūs noliegt, apsaukāt, izsmiet... Zinu, ka arī Latvijā pienāks tā diena, kādu piedzīvoju Londonas praidā - kad gājiena piedalās daudzi desmitiem tūkstoši, ielu malās viņus sveic vēl daudz lielāks priecīgu ļaužu bars, bet vienā stūrīti aiz policijas rindas stāv kādi 30 vienas vai otras sektas pārstāvji ar saviem protesta plakātiem...