pieredzes stāsti / 40
dan-avangard | 04.07.2017. - 17:51:40 | Diskusija lasīta 7371 reizes
Laba diena!
Esmu tikai 20gadīgs trans čalis (FtM), kam visa dzīve vēl tikai priekšā, bet dažkārt (kad piekūstu gaidīt labākus laikus un sagruzos, jo disforija galina nost) es aizdomājos - ir tik daudz krietni vecāku LGBT+ pārstāvju uz šīs pasaules un arī šeit, šajā portālā. Kā viņi tika līdz šodienai? Vai man arī vajadzēs gaidīt visu savu dzīvi un pie pārvērtībām/operācijām tikšu tad, kad man būs 40? Tas šķiet bēdīgi, ja lielākā daļa dzīves jāpavada diskomfortā ar sevi un vēlmi periodiski nomirt...
Tātad, diskusija par to (vairāk mērķējot uz vecākiem LGBT+ cilvēkiem) - kā jūs izdzīvojāt līdz šodienai? Kāds bija jūsu gājums sevis atklāšanā, saprašanā? Transcilvēkiem - kāds bija jūsu ceļojums/grūtības/pieredzes pārvērtību (transition) sakarā?
Atbildes (51)
kaadskautkur
| 13.07.2017. - 18:50:37
Ja paanalizē:
FTM -> šķiet muļķīgi publicēt savas emocijas, bet pirms trans varbūt tā nešķita
MTF -> šķiet saprātīgi publicēt savas emocijas, bet pirms trans varbūt tā nešķita
Kā tad galu galā ir - vai publicēt savas emocijas ir vai nav muļķīgi?
Man tas atgādina viena gudrinieka spriedumus par to, ka vīrieši ir loģiski attiecībā pret ārējo pasauli, bet nesaskata loģiku emocijās, savukārt sievietes prot pat ļoti loģiski izķidāt un salikt pa plauktiņiem emocijas, bet īpaši necenšas to pašu loģiku izmantot attiecībā uz ārpasauli. Var jau teikt, ka tas ir stereotipiski, bet vai trans pieredze to neapstiprina? Vai tiešām mūsu spriedumus par to, kas ir vai nav muļķīgi / saprātīgi bieži vien ietekmē tikai hormoni, bet nevis kaut kāds objektīvs apskatāmās parādības muļķīgums / saprātīgums?
Tas ir zināmā mērā rekursīvs jautājums - personīgi apdomāt, kāpēc man kaut kas šķiet muļķīgs un kāpēc es izmantoju kaut kādus konkrētus argumentus, lai pamatotu kaut kādas lietas muļķību / prātīgumu. Un ja kādam šāds jautājums arī šķiet muļķīgs, tad varētu apdomāt, kāpēc tā šķiet
Ja paanalizē:
FTM -> šķiet muļķīgi publicēt savas emocijas, bet pirms trans varbūt tā nešķita
MTF -> šķiet saprātīgi publicēt savas emocijas, bet pirms trans varbūt tā nešķita
Kā tad galu galā ir - vai publicēt savas emocijas ir vai nav muļķīgi?
Man tas atgādina viena gudrinieka spriedumus par to, ka vīrieši ir loģiski attiecībā pret ārējo pasauli, bet nesaskata loģiku emocijās, savukārt sievietes prot pat ļoti loģiski izķidāt un salikt pa plauktiņiem emocijas, bet īpaši necenšas to pašu loģiku izmantot attiecībā uz ārpasauli. Var jau teikt, ka tas ir stereotipiski, bet vai trans pieredze to neapstiprina? Vai tiešām mūsu spriedumus par to, kas ir vai nav muļķīgi / saprātīgi bieži vien ietekmē tikai hormoni, bet nevis kaut kāds objektīvs apskatāmās parādības muļķīgums / saprātīgums?
Tas ir zināmā mērā rekursīvs jautājums - personīgi apdomāt, kāpēc man kaut kas šķiet muļķīgs un kāpēc es izmantoju kaut kādus konkrētus argumentus, lai pamatotu kaut kādas lietas muļķību / prātīgumu. Un ja kādam šāds jautājums arī šķiet muļķīgs, tad varētu apdomāt, kāpēc tā šķiet
oomny
| 13.07.2017. - 19:07:41
šo tad jau varētu aizvilkt arī līdz cacīgajiem gejiņiem, kuri "taisa scēnas kā bābas"
šo tad jau varētu aizvilkt arī līdz cacīgajiem gejiņiem, kuri "taisa scēnas kā bābas"
vergslesbietem
| 13.07.2017. - 19:26:57
tematisko spēļu laikā bez piepūles varu apraudāties, lūgties, špāsēties... utt.
pie jebkura razklada, prātigāk nekā censties sašaurināt savu leksikonu.
tematisko spēļu laikā bez piepūles varu apraudāties, lūgties, špāsēties... utt.
pie jebkura razklada, prātigāk nekā censties sašaurināt savu leksikonu.
alvils
| 13.07.2017. - 22:47:54
Vārdu krājumam nav nekāda sakara ar dzimumu un emocijām. Palasiet, kādus sējumus ir spējuši saražot filosofi un citi vairāk vai mazāk eksakti pētnieki, kaut vai Landau un Lifšica 10-sējumu teorētiskās fizikas kursu. Emocijas ir ļoti svarīga personības sastāvdaļa - tās dod motivāciju un tās palīdz pieņemt lēmumus tajos gadījumos, kad racionālai secināšanai trūkst vai nu resursu vai premisu. Tieši tāpēc emocijas ievieš arī intelektuālos aģentos un tieši tāpēc emocijas ir jāpēta un jāformalizē. Viena no zinātniekiem, par kuru fanoju, PhD darbs tā arī saucas "The Logical Structure of Emotions".
Man pašam pietrūkst izteiktu spēju izjust emocijas (piem., no mūzikas). Kaut kādas pamatemocijas mēs visi izjūtam, bet mākslinieku pieredze un emociju gamma ir daudz, daudz plašāka un tāpēc viņi dažreiz paliek nesaprasti. Bet tas ir fantastiski, ka par spīti visam, viņi tomēr strāda un rada un atstāj savus darbus katram gadījumam, kad atradīsies cilvēki, kuriem tas ir ļoti vajadzīgs.
Vārdu krājumam nav nekāda sakara ar dzimumu un emocijām. Palasiet, kādus sējumus ir spējuši saražot filosofi un citi vairāk vai mazāk eksakti pētnieki, kaut vai Landau un Lifšica 10-sējumu teorētiskās fizikas kursu. Emocijas ir ļoti svarīga personības sastāvdaļa - tās dod motivāciju un tās palīdz pieņemt lēmumus tajos gadījumos, kad racionālai secināšanai trūkst vai nu resursu vai premisu. Tieši tāpēc emocijas ievieš arī intelektuālos aģentos un tieši tāpēc emocijas ir jāpēta un jāformalizē. Viena no zinātniekiem, par kuru fanoju, PhD darbs tā arī saucas "The Logical Structure of Emotions".
Man pašam pietrūkst izteiktu spēju izjust emocijas (piem., no mūzikas). Kaut kādas pamatemocijas mēs visi izjūtam, bet mākslinieku pieredze un emociju gamma ir daudz, daudz plašāka un tāpēc viņi dažreiz paliek nesaprasti. Bet tas ir fantastiski, ka par spīti visam, viņi tomēr strāda un rada un atstāj savus darbus katram gadījumam, kad atradīsies cilvēki, kuriem tas ir ļoti vajadzīgs.
kaadskautkur
| 15.07.2017. - 00:47:05
Man emocijas pārsvarā paliek iekšpusē (jo esmu introverts), bet spēcīgas gan ir ļoti, jo uztveru visu personīgi, asociējot jebkuru informāciju ar personīgu pieredzi. Tāpēc es principā neskatos filmas par karu un visādus kriminālos dokumentālos gabalus, jo man nāve uz ekrāna nav kā "palika pasaulē par vienu vārdu un uzvārdu mazāk", bet gan "atceries, kā nomira tāds un tāds tuvs radinieks vai draugs, un cik bija žēl, ka nepaspēji viņam pateikt to un to utml.". Taču bez problēmām varu skatīties uz asinīm (tai skaitā savām) un izķidātiem orgāniem, kamēr zinu, ka tas nav nekas nopietns vai nav pa īstam.
Mūzika man patīk ritmiska un kaut kādā ziņā interesanta, ar kaut ko atšķirīga no mainstream. Piemēram, Deep Forest un Bjorka. Tā nez kāpēc izraisa asociācijas ar lidošanu ap saulrieta laiku - mazliet adrenalīna un sajūsmas. Bet tā atkal laikam ir introvertu fīča - mēs varam sevi iekšēji ar kaut kādu ideju tā sastimulēt, ka nervu signāli uzvedas tikpat spēcīgi kā ekstravertiem, kuri stimulus vairāk gaida no ārpuses.
Man emocijas pārsvarā paliek iekšpusē (jo esmu introverts), bet spēcīgas gan ir ļoti, jo uztveru visu personīgi, asociējot jebkuru informāciju ar personīgu pieredzi. Tāpēc es principā neskatos filmas par karu un visādus kriminālos dokumentālos gabalus, jo man nāve uz ekrāna nav kā "palika pasaulē par vienu vārdu un uzvārdu mazāk", bet gan "atceries, kā nomira tāds un tāds tuvs radinieks vai draugs, un cik bija žēl, ka nepaspēji viņam pateikt to un to utml.". Taču bez problēmām varu skatīties uz asinīm (tai skaitā savām) un izķidātiem orgāniem, kamēr zinu, ka tas nav nekas nopietns vai nav pa īstam.
Mūzika man patīk ritmiska un kaut kādā ziņā interesanta, ar kaut ko atšķirīga no mainstream. Piemēram, Deep Forest un Bjorka. Tā nez kāpēc izraisa asociācijas ar lidošanu ap saulrieta laiku - mazliet adrenalīna un sajūsmas. Bet tā atkal laikam ir introvertu fīča - mēs varam sevi iekšēji ar kaut kādu ideju tā sastimulēt, ka nervu signāli uzvedas tikpat spēcīgi kā ekstravertiem, kuri stimulus vairāk gaida no ārpuses.
dan-avangard
| 15.07.2017. - 12:15:20
paldies, kaadskautkur, par iedoto ieskatu introverto pasaulē man interesē viss un jebkas, kas neattiecas uz mani vai nav man līdzīgs
pats neesmu īsti ne ekstroverts, ne introverts. man patīk runāt un diskutēt ar cilvēkiem, bet es runāju tikai tad, kad man tiešām ir ko teikt (ir bijuši daudzi gadījumi, kad manā virzienā ir "ko tu tāds kluss, kāpēc nerunā?", uz ko es vienmēr atbildu "es runāju tad, kad man ir ko teikt"), kas mani ne gluži pieskaita pie ekstrovertajiem, jo ekstrovertie nereti ir tukšas mucas un skan, nevis tiešām izklausās (analoģija - troksnis un mūzika)
paldies, kaadskautkur, par iedoto ieskatu introverto pasaulē
man interesē viss un jebkas, kas neattiecas uz mani vai nav man līdzīgs pats neesmu īsti ne ekstroverts, ne introverts. man patīk runāt un diskutēt ar cilvēkiem, bet es runāju tikai tad, kad man tiešām ir ko teikt (ir bijuši daudzi gadījumi, kad manā virzienā ir "ko tu tāds kluss, kāpēc nerunā?", uz ko es vienmēr atbildu "es runāju tad, kad man ir ko teikt"), kas mani ne gluži pieskaita pie ekstrovertajiem, jo ekstrovertie nereti ir tukšas mucas un skan, nevis tiešām izklausās (analoģija - troksnis un mūzika)
vissvesi
| 15.07.2017. - 17:27:15
"jo esmu 20gadīgs bērns, kas ir nepārliecināts par sevi un neko no dzīves nesaprot" - Seit Tev nav taisniba. Man ir virs 40, un ir sis tas redzets. Tad luuk, no dzives nesaprot neviens un neko. Ne 30, ne 40, ne 50, ne 60, ne aizsolojot pa skuju taku. Pat liekas jo vecaks jo dumaks. No malas paskatoties savus vienaudzus, (un noteikti ari tie paskatoties uz mani)- nu nesaprot neviens neko no dzives.
Prieka
"jo esmu 20gadīgs bērns, kas ir nepārliecināts par sevi un neko no dzīves nesaprot" - Seit Tev nav taisniba. Man ir virs 40, un ir sis tas redzets. Tad luuk, no dzives nesaprot neviens un neko. Ne 30, ne 40, ne 50, ne 60, ne aizsolojot pa skuju taku. Pat liekas jo vecaks jo dumaks. No malas paskatoties savus vienaudzus, (un noteikti ari tie paskatoties uz mani)- nu nesaprot neviens neko no dzives.
Prieka
dan-avangard
| 15.07.2017. - 17:47:51
nesen redzēju filmu, kas man lika padomāt mazliet plašāk par šo "saprotu no dzīves kaut ko" - tieši tā, neviens neko nesaprot, bet tas nav galvenais; galvenais ir tas, kā tu tiec ar ikdienu galā - ja ir darbs, alga, stabilitāte un mājoklis, tad tas principā ir viss, ko dzīvē vajag. plus, prosta neesi lohs, ja runājam par saskarsmi ar citiem
nesen redzēju filmu, kas man lika padomāt mazliet plašāk par šo "saprotu no dzīves kaut ko" - tieši tā, neviens neko nesaprot, bet tas nav galvenais; galvenais ir tas, kā tu tiec ar ikdienu galā - ja ir darbs, alga, stabilitāte un mājoklis, tad tas principā ir viss, ko dzīvē vajag. plus, prosta neesi lohs, ja runājam par saskarsmi ar citiem
kaadskautkur
| 16.07.2017. - 23:18:30
Darbs, alga, stabilitāte un mājoklis - jā, tās ir pamata vajadzības.
Bet pēc to sasniegšanas ne visiem iestājas "nirvāna" - laikam cilvēks ir tā veidots, ka vienmēr grib kaut ko vairāk. Un tad ir vairākas opcijas, kuras man patīk sagrupēt pēc IT pasaules analoga:
- scale out - kvantitatīvā attīstība, sasniegt vairāk tā paša kas jau ir, vairāk kustamā un nekustamā īpašuma utt.
- scale up - kvalitatīvā attīstība, sasniegt kaut ko jaunu, nebijušu gan personīgā mērogā, gan plašāk.
Bērnībā un jaunībā mums nekas nepieder un mēs esam kā baltas lapas, tāpēc dabiski sanāk scale-up.
Kad sākam pelnīt un izjūtam patstāvības garšu, tad sāk gribēties vairāk scale out.
Cilvēki, kuri tiešām saprot daudz no dzīves, turpina nepārtraukti kombinēt abus virzienus.
Tie, kas pārāk ieķeras pie scale up, var palikt nabagi un tāpēc daudzās jomās tas ierobežo viņu attīstības potenciālu. Radošie cilvēki, kas izjūt kaifu no došanas citiem, pat ja paši ir galīgi dimbā.
Savukārt, tie kas iestrēgst pie scale out, nemaz nav lohi, jo ir gudri un bagāti, taču paliek iekšēji sekli, un paši pat to neapzinās. Dabūjam tos lamājamos oligarhus, kurus nekas cits neinteresē, jo viņu "scale out" dod viņiem šķietami pietiekošu "pašrealizācijas" devu. Kruts auto, māja, skaistule sieva, bērni, un nepārtraukti reizinām visu ar X - "kas gan var būt labāks par šo" Bet runājot ar šādu cilvēku, ir pretrunīgs iespaids. It kā cilvēkam ir sociālais statuss, uzpumpēta pašpārliecinātība, bet viņš vienkārši negrib iet dziļāk, tipiski aizsargājoties ar cinismu vai "ja es to nezinu, tad tas nav nekas vērtīgs un man to nemaz nav jāzina" - šādu teicienu gandrīz vai burtiski esmu dzirdējis no daudziem, it īpaši dažāda veida homo/kseno u.c. fobiem. Un pats stulbākais, ka šādiem cilvēkiem nez kāpēc vienmēr būs viedoklis par visu, arī par to, par ko viņi neko nezina. Jo nepaust nekādu viedokli būtu pārāk liels trieciens viņu uzpumētajam ego - viņiem ir jāturpina uzturēt sevi ilūzijā, ka zina pietiekoši daudz par jebkuru tēmu.
Darbs, alga, stabilitāte un mājoklis - jā, tās ir pamata vajadzības.
Bet pēc to sasniegšanas ne visiem iestājas "nirvāna" - laikam cilvēks ir tā veidots, ka vienmēr grib kaut ko vairāk. Un tad ir vairākas opcijas, kuras man patīk sagrupēt pēc IT pasaules analoga:
- scale out - kvantitatīvā attīstība, sasniegt vairāk tā paša kas jau ir, vairāk kustamā un nekustamā īpašuma utt.
- scale up - kvalitatīvā attīstība, sasniegt kaut ko jaunu, nebijušu gan personīgā mērogā, gan plašāk.
Bērnībā un jaunībā mums nekas nepieder un mēs esam kā baltas lapas, tāpēc dabiski sanāk scale-up.
Kad sākam pelnīt un izjūtam patstāvības garšu, tad sāk gribēties vairāk scale out.
Cilvēki, kuri tiešām saprot daudz no dzīves, turpina nepārtraukti kombinēt abus virzienus.
Tie, kas pārāk ieķeras pie scale up, var palikt nabagi un tāpēc daudzās jomās tas ierobežo viņu attīstības potenciālu. Radošie cilvēki, kas izjūt kaifu no došanas citiem, pat ja paši ir galīgi dimbā.
Savukārt, tie kas iestrēgst pie scale out, nemaz nav lohi, jo ir gudri un bagāti, taču paliek iekšēji sekli, un paši pat to neapzinās. Dabūjam tos lamājamos oligarhus, kurus nekas cits neinteresē, jo viņu "scale out" dod viņiem šķietami pietiekošu "pašrealizācijas" devu. Kruts auto, māja, skaistule sieva, bērni, un nepārtraukti reizinām visu ar X - "kas gan var būt labāks par šo"
Bet runājot ar šādu cilvēku, ir pretrunīgs iespaids. It kā cilvēkam ir sociālais statuss, uzpumpēta pašpārliecinātība, bet viņš vienkārši negrib iet dziļāk, tipiski aizsargājoties ar cinismu vai "ja es to nezinu, tad tas nav nekas vērtīgs un man to nemaz nav jāzina" - šādu teicienu gandrīz vai burtiski esmu dzirdējis no daudziem, it īpaši dažāda veida homo/kseno u.c. fobiem. Un pats stulbākais, ka šādiem cilvēkiem nez kāpēc vienmēr būs viedoklis par visu, arī par to, par ko viņi neko nezina. Jo nepaust nekādu viedokli būtu pārāk liels trieciens viņu uzpumētajam ego - viņiem ir jāturpina uzturēt sevi ilūzijā, ka zina pietiekoši daudz par jebkuru tēmu.
jammy
| 22.07.2017. - 15:13:16
Tāpat pajautāju. Vecim jāprot kārtīgi i****** sievieti. Piekrīti, maiņa nenozīmē, just garderobe + ķermenis.
Bet jau atkal pārliecinājos, ka šeit cilvēki runā par puņķiem, agresijām, bērnībā pārdzīvotām vardarbībām, pašnāvības mēģinājumiem. Kolīdz runa iet par just seksu - ak Dievs, tu aizskar tik privātu tēmu
Novēlu Tev - neatkarīgi no Tevis izdarītās izvēles, lai Tev izdodas atrast to, kur jūties piederīga un ērti. ;)
Tāpat pajautāju. Vecim jāprot kārtīgi i****** sievieti. Piekrīti, maiņa nenozīmē, just garderobe + ķermenis.
Bet jau atkal pārliecinājos, ka šeit cilvēki runā par puņķiem, agresijām, bērnībā pārdzīvotām vardarbībām, pašnāvības mēģinājumiem. Kolīdz runa iet par just seksu - ak Dievs, tu aizskar tik privātu tēmu
Novēlu Tev - neatkarīgi no Tevis izdarītās izvēles, lai Tev izdodas atrast to, kur jūties piederīga un ērti. ;)
© Lesbi.lv. Visas tiesības aizsargātas.
Kontakti | Reklāma | Lietošanas noteikumi | Privātuma politika |
Kontakti | Reklāma | Lietošanas noteikumi | Privātuma politika |
Šis Interneta resurss, tāpat kā visi citi, izmanto sīkdatnes (cookies). Turpinot sērfošanu šajā resursā, Tu automātiski piekrīti sīkdatņu izmantošanai.