Kā atklāt vecākiem ka esmu GEJS/LEZBIETE
soolo2 | 25.01.2014. - 01:36:01 | Diskusija lasīta 9816 reizes
Padalieties ar savu pieredzi, kas jau ir atklājuši saviem vecākiem patiesību.
Varbūt kādam kam tas vēl nav izdevies, palīdzēs.
Atbildes (38)
12
soolo2
| 25.01.2014. - 01:48:04
Mana mamma to laikam jau zināja dažus gadus, pirms atklāti pajautāja. Kad mācījos skolā netīšām aizmirsu paslēpt istabā neķītrus žurnālus puišiem, kad atnācu no skolas to vairs nebija. Tai pašā laikā man neviens neko nesacīja, tikai pēc kādiem diviem gadiem, mamma pajautāja vai esmu gejs.
Pēc tam vēl jautāja tādas lietas ko viņai labāk nezināt, bet kopumā viņai nekas nebija pretīm, ir tā ka mēs brīvi varam runāt par geju tēmām, un ir lietas ko viņa man atklāja par savu seksuālo dzīvi.
Tā kā man ir paveicies ar mammu.
Mana mamma to laikam jau zināja dažus gadus, pirms atklāti pajautāja. Kad mācījos skolā netīšām aizmirsu paslēpt istabā neķītrus žurnālus puišiem, kad atnācu no skolas to vairs nebija. Tai pašā laikā man neviens neko nesacīja, tikai pēc kādiem diviem gadiem, mamma pajautāja vai esmu gejs.
Pēc tam vēl jautāja tādas lietas ko viņai labāk nezināt, bet kopumā viņai nekas nebija pretīm, ir tā ka mēs brīvi varam runāt par geju tēmām, un ir lietas ko viņa man atklāja par savu seksuālo dzīvi.
Tā kā man ir paveicies ar mammu.
latviangirl
| 25.01.2014. - 13:05:40
Kada sestdienas rita pirms gadiem 5, plkst 6.00 no riita manai maatei tapa zinams par manu orientaciju. Pirmais, ko vina teica - aizej izguli dzerumu. Taa nu izguleejos un paradiju taa briiza meitenes kopfoto, vairak jautajumu vinai nebija. Tikai piebilda - vai taa es esmu tevi audzinajusi, kas tev truukst dziivee. Joprojaam vina domaa, ka tas ir parejas, eksperimenta posms.
Kada sestdienas rita pirms gadiem 5, plkst 6.00 no riita manai maatei tapa zinams par manu orientaciju. Pirmais, ko vina teica - aizej izguli dzerumu. Taa nu izguleejos un paradiju taa briiza meitenes kopfoto, vairak jautajumu vinai nebija. Tikai piebilda - vai taa es esmu tevi audzinajusi, kas tev truukst dziivee. Joprojaam vina domaa, ka tas ir parejas, eksperimenta posms.
rune
| 25.01.2014. - 15:16:21
Desmitām reižu ir bijusi tml diskusija un vienpadsmito reizi neatkārtošu visu penteri.Māte pati visu saprata, jo zināja, ka es uzturos šaurā draugu lokā!Nevis uz vairākām dienām pazūdu(nu ne gluži pazudu), bet biju pārņemta ar fluīdiem un nevarēju sakarīgi neko pa telefonu pateikt(tikai visu laiku atvadījos), kas zīmīgi, parasti izsmeļoši visu apskaidroju, bet te pilnīgi kā cits cilvēks(ne ielu zināju, kur esmu, pat aizmirsu, ka ir līgo diena)vnk biju, ar fluīdiem un bez laika(vismaz ne tā, kas rit stundās).
p.s:Astoņpadsmit gadi man bija(pavisam svaigs gurķēns biju)
Desmitām reižu ir bijusi tml diskusija un vienpadsmito reizi neatkārtošu visu penteri.Māte pati visu saprata, jo zināja, ka es uzturos šaurā draugu lokā!Nevis uz vairākām dienām pazūdu(nu ne gluži pazudu), bet biju pārņemta ar fluīdiem un nevarēju sakarīgi neko pa telefonu pateikt(tikai visu laiku atvadījos), kas zīmīgi, parasti izsmeļoši visu apskaidroju, bet te pilnīgi kā cits cilvēks(ne ielu zināju, kur esmu, pat aizmirsu, ka ir līgo diena)vnk biju, ar fluīdiem un bez laika(vismaz ne tā, kas rit stundās).
p.s:Astoņpadsmit gadi man bija(pavisam svaigs gurķēns biju)
ronin
| 25.01.2014. - 16:45:45
12. klasē, ja nemaldos, pēdējā zvana dienā bija jāraksta vēstules vecākiem, kurās bija iesākti teikumi, kas bija jāpabeidz, un pēdējā daļa sākas ar "Gribu pastāstīt jums mazu noslēpumu".
12. klasē, ja nemaldos, pēdējā zvana dienā bija jāraksta vēstules vecākiem, kurās bija iesākti teikumi, kas bija jāpabeidz, un pēdējā daļa sākas ar "Gribu pastāstīt jums mazu noslēpumu".
laurina
| 26.01.2014. - 00:48:23
A mana māte atrada manas kleitas jau tad kad pamatskolā gāju, pirmajā reizē iekurināja krāsni, pēc tam jau laikam pieņēma, jo kleitas ir bijušas pilns skapis. Katrā ziņa par to runājuši speciāli nēsam, bet nu milzīgs paldies viņai ka pieņem mani tāds kāds esmu, vai kāda, un arī milzīgs piedošanas lūgums ir izteikts. Tikai vienreiz dzīvē strīda laikā ir bijis pārmetums.
A mana māte atrada manas kleitas jau tad kad pamatskolā gāju, pirmajā reizē iekurināja krāsni, pēc tam jau laikam pieņēma, jo kleitas ir bijušas pilns skapis. Katrā ziņa par to runājuši speciāli nēsam, bet nu milzīgs paldies viņai ka pieņem mani tāds kāds esmu, vai kāda, un arī milzīgs piedošanas lūgums ir izteikts. Tikai vienreiz dzīvē strīda laikā ir bijis pārmetums.
effrontery
| 26.01.2014. - 11:26:16
Stāsts vobšem interesants, bet laikam tikai man, jo nav ne jausmas, kā tas varētu palīdzēt. Laikam nekad neesmu bijusi saskarē ar mammas vai patēva tiešiem izteicieniem par jebkāda veida naidu pret savādāk orientētiem cilvēkiem, līdz ar to, kad sapratu, ka IR, man nebija divu domu par to, vai mani pieņems vai nē. Nekad neesmu jutusies ’nepareiza’, ienīdusi sevi vai uzdevusi sev neskaitāmus jautājumus, nu, apmēram ’vai tad tiešām, sieviet?’. Tomēr tikai gadu pēc tam, kad to biju nodefinējusi sev, tas sāka aktīvi prasīties uz āru. Tas, kas varbūt mūsu skaisti iekrāsotajai sabiedrībai varētu palīdzēt, ir apziņa, ka NEKAD nebūs ’īstā brīža’, kad pateikt. Daudzi no mums to gaida, daudzi jau galvā ir izplānojuši, kā tas notiks, bet, ja notiek savādāk, tad tas nu nav pārdzīvojams. Īstā brīža nav. Nu, varbūt kādam, bet lielākoties patiesība nāks gaismā tikpat dabiski kā mēs paši.
Vienvārdsakot, satraukums saglabājās, kaut zināju, ka mamma pieņems un sapratīs. Pēc tāda kārtīga kūkas gabala nopirkšanas kādā pietiekami smalkā kafūzī, šī man nopietnu seju liek sākt runāt, jo biju teikusi, ka gadījums svarīgs. Vienīgā doma bija: "Bļin, lūdzu nemet man ar to dārgo kūku sejā!" Un nemeta. Ne toreiz tiešā nozīmē, ne vispār jebkad pārnestā, t.i.- nekādu pārmetumu nekad nav bijis, saprot, pieņem, mīl un mīlēs.
Tāpēc Soap&Skin- Wonder fonā un pilnā gaitā uz priekšu.
Stāsts vobšem interesants, bet laikam tikai man, jo nav ne jausmas, kā tas varētu palīdzēt. Laikam nekad neesmu bijusi saskarē ar mammas vai patēva tiešiem izteicieniem par jebkāda veida naidu pret savādāk orientētiem cilvēkiem, līdz ar to, kad sapratu, ka IR, man nebija divu domu par to, vai mani pieņems vai nē. Nekad neesmu jutusies ’nepareiza’, ienīdusi sevi vai uzdevusi sev neskaitāmus jautājumus, nu, apmēram ’vai tad tiešām, sieviet?’. Tomēr tikai gadu pēc tam, kad to biju nodefinējusi sev, tas sāka aktīvi prasīties uz āru. Tas, kas varbūt mūsu skaisti iekrāsotajai sabiedrībai varētu palīdzēt, ir apziņa, ka NEKAD nebūs ’īstā brīža’, kad pateikt. Daudzi no mums to gaida, daudzi jau galvā ir izplānojuši, kā tas notiks, bet, ja notiek savādāk, tad tas nu nav pārdzīvojams. Īstā brīža nav. Nu, varbūt kādam, bet lielākoties patiesība nāks gaismā tikpat dabiski kā mēs paši.
Vienvārdsakot, satraukums saglabājās, kaut zināju, ka mamma pieņems un sapratīs. Pēc tāda kārtīga kūkas gabala nopirkšanas kādā pietiekami smalkā kafūzī, šī man nopietnu seju liek sākt runāt, jo biju teikusi, ka gadījums svarīgs. Vienīgā doma bija: "Bļin, lūdzu nemet man ar to dārgo kūku sejā!" Un nemeta. Ne toreiz tiešā nozīmē, ne vispār jebkad pārnestā, t.i.- nekādu pārmetumu nekad nav bijis, saprot, pieņem, mīl un mīlēs.
Tāpēc Soap&Skin- Wonder fonā un pilnā gaitā uz priekšu.
oomny
| 27.01.2014. - 13:43:17
tev šī māksliniece vienkārši tāpat patīk, vai varbūt viņa, citastarpā, ir man (un gūglei) nezināma lgbt ikona?
Soap&Skin- Wonder
tev šī māksliniece vienkārši tāpat patīk, vai varbūt viņa, citastarpā, ir man (un gūglei) nezināma lgbt ikona?
joziks
| 28.01.2014. - 12:29:39
Ne visiem ir saprotoši vecāki, kuri spēj savus bērnus, kas atšķiras ar orientāciju, pieņemt un atbalstīt. Un bieži vien tas ir traģiski...
Ne visiem ir saprotoši vecāki, kuri spēj savus bērnus, kas atšķiras ar orientāciju, pieņemt un atbalstīt. Un bieži vien tas ir traģiski...
cutyboy
| 28.01.2014. - 22:12:22
Aizvien neesmu atklājis un arī neuzskatu, ka tas ir nepieciešams.
Viņiem sava dzīve, man sava!
Jebkurā gadījumā ir iekšējais miers, jo zinu, ka māte jebkurā gadījumā mani pieņemtu, lai kāds būtu.
...
Aizvien neesmu atklājis un arī neuzskatu, ka tas ir nepieciešams.
Viņiem sava dzīve, man sava!
Jebkurā gadījumā ir iekšējais miers, jo zinu, ka māte jebkurā gadījumā mani pieņemtu, lai kāds būtu.
...
dianasw
| 29.01.2014. - 03:08:49
kad pienaak iistais briidis un vairs nevar dziivot melos, tad arii viss tiek izteikts, pateikts vai vienkaarshi atstaats taapat. Cik cilveeku tik staastu!
Vienam laimiigas beigas. Citam tragjiskas. Kaadam atkal vispaar pilniigi nekaada saakuma vai beigu. Viss ir atkariigs no cilveeka un no taa, kas vinjam ir vajadziigs ieksheejam mieram un laimei.
Kad viendien es vairs nevareeju paelpot un nespeeju to nastu vairs nest, tad pienaaca taa diena, kad es izdariiju izveeli - es izveeleejos sevi un nevis citus. Tajaa briidii es biju gatava pazaudeet visu, kas man bija svariigs. Gjimeni, radus, draugus.
Es neveeleejos, lai mani miil par to, kas es nebiju. Es labaak esmu niista par to, kas es esmu, nekaa miileeta par to, ka es esmu taada, kaa visi citi uzskata man ir jaabuut.
Nu jau gadus 13 atpakalj es uzrakstiiju paaris vestules tiem, kas manaa dziivee ienjeema iipashu vietu, kur paskaidroju, ka baalelinja baltaa zirgaa nebuus, bet meita ar zelta bizeem gan. Veestules bija humora pilnas, bet ar nopietniibas pieskanju. Naacaas izskaidrot, ka man shis solis ir gruuts, ka shis nav kaut kads eksperiments vai neapdomiiga izveele. Piebildu arii, ka esmu gatava pazaudeet shos cilveekus, jo es izveelos buut laimiiga un dziivot saskanjaa ar savu sirdi.
kad pienaak iistais briidis un vairs nevar dziivot melos, tad arii viss tiek izteikts, pateikts vai vienkaarshi atstaats taapat. Cik cilveeku tik staastu!
Vienam laimiigas beigas. Citam tragjiskas. Kaadam atkal vispaar pilniigi nekaada saakuma vai beigu. Viss ir atkariigs no cilveeka un no taa, kas vinjam ir vajadziigs ieksheejam mieram un laimei.
Kad viendien es vairs nevareeju paelpot un nespeeju to nastu vairs nest, tad pienaaca taa diena, kad es izdariiju izveeli - es izveeleejos sevi un nevis citus. Tajaa briidii es biju gatava pazaudeet visu, kas man bija svariigs. Gjimeni, radus, draugus.
Es neveeleejos, lai mani miil par to, kas es nebiju. Es labaak esmu niista par to, kas es esmu, nekaa miileeta par to, ka es esmu taada, kaa visi citi uzskata man ir jaabuut.
Nu jau gadus 13 atpakalj es uzrakstiiju paaris vestules tiem, kas manaa dziivee ienjeema iipashu vietu, kur paskaidroju, ka baalelinja baltaa zirgaa nebuus, bet meita ar zelta bizeem gan. Veestules bija humora pilnas, bet ar nopietniibas pieskanju. Naacaas izskaidrot, ka man shis solis ir gruuts, ka shis nav kaut kads eksperiments vai neapdomiiga izveele. Piebildu arii, ka esmu gatava pazaudeet shos cilveekus, jo es izveelos buut laimiiga un dziivot saskanjaa ar savu sirdi.
mazaunmila
| 30.01.2014. - 12:14:02
Ar mani viss šis stāsts ir piņķerīgāks... iespējams tāpēc, ka tā īsti sapratu vai apzinājos, kas esmu pietiekami vēlā vecumā (ap 30). Laiku pa laikam radās aizdomas (šķiet pirmo reizi kādos 22 gados), bet tās ātri tikai nodzītas maliņā, jo "tak ne es!". Paguvu apprecēties (pat 2 reizes), man ir 2 bērni, un kā es smējos "dzīvoju klasiskajā dzīvē - vīrs, divi bērni, māja un pat suns". Bet... no sevis laikam neaizbēgt un kāds neapdomīgs neprāta mirklis ar vien vairāk un vairāk likam man saprast, ka kaut kas īsti nav kā vajag. Lai cik tas skan tagad dīvaini, tieši ar savu vīru pirmo reizi runāju par to, ka man ir tādas aizdomas uz ko viņš atbildēja, ka ja es nepamēģināšu, nekad nezināšu. Tāpēc nolēmu pamēģināt. Man gan tas laikam vairāk atgādināja 16 gadus un tā laika eksperimentus ar puišiem, kad izmisīgi vēlies atrast kādu, bet tai pat laikā neviens nav gana labs
Tā nu es dzīvoju tādā nesapratnē, jo bija skaidrs, ka tā kā dzīvoju, nav īsti tas, ko iekšēji vēlos, bet ārī šie eksperimenti neradīja neko tādu, lai es pateiktu, jā, man nepieciešama sieviete. Tas viss bija līdz brīdim, kad nāca liktenīgā sieviete! Liekas es pazaudēju galvu pirmās stundas laikā, es pazuadēju spēju spriest, darīt, runāt... kā es smējos - es modos ar domām par viņu, visu dienu domāju par viņu un gūlos ar domām par viņu un visi nakti sapņoju par viņu. Man likās, ka neko dzīvē kvēlāk neesmu vēlējusies. Viss tas stāsts ir garšs kā pasaule un ne pa šai tēmai, bet pārlecot kādu posmu uz priekšu, kad biju jau prom no savas tradicionālaš ģimenes un kad dzīvojām jau kopā ar manu mīļoto, bija skaidrs, ka par to ir jāpaziņo vecākiem (mani īstie vecāki gan ir miruši, bet man ir krustvecāki, kas ir vecāku vietā, tik pat svarīgi un mīļi).
Sākumā es telefoniski pastāstīju krusmātei, ka plānoju braukt ciemos un ka man ir jāpastāsta par milzu pārmaiņām manā dzīvē. Viņa protams gribēja, lai saku uz reizi, lai neminstinos, tāpēc saņēmu dūšu un teicu. Sekoja klusums, tad sākās teksti par to, ka esmu tikai apjukusi, ka lai steidzami braucu pie viņas un viņa mani "izārstēs" nu gluži kā no gripas Vien piekodināja, ka krustēvam es nekad nedrīkstēšu teikt, jo viņa bija pārliecināta, ka viņš nekad nesapratīs un nepieņems.
Kad biju aizbraukusi (man krustēvs ir tāds liels jokotājs un āksts pēc savas būtības) Krustēvs mani visu laiku tincināja par to, ka esmu izšķīrusies no vīra, jo viņš esot bijis pārliecināts, ka lai nu kas, bēt mana laulība būs ilgstoša (bijām precēti 7 gadus). Es visādi izvairījos no šīm atbildēm, veiksmīgi izejot no situācijas, līdz nākamās dienas pēcpusdienā, bijām aizgājuši iekurināt pirti un vinš turpināja stāstīt, kā visi vīrieši ir vienādi un ka neko labāku par savu bijušo vīru es neatradīšu, ka nav jēgas mainīt pret nākamo, bet labāk turēties pie tā, ko zinu un pazīstu un bērni, utt.
Un tad sekoja jautājums: "Tu man pasaki, ar ko tad šis ir labāks?" Es sapratu, ka tas ir īstais brīdis, tāpēc vienkārši atbildēju "Labāka!"
Tad bija jautri man no malas, jo tieši šīs sarunas laikā viņš mēģināja iekurt pirtiņas krāsni un apjukumā sāka tur stūķēt visus papīrus pēc kārtas, uz ko krusmāte sāka bļaut, ka vairs iekuram nepaliks Tad viņš tikai pajautāja, vai tas viss jau sen esot uz ko es izstāstīju, kas un kā un tad viņš teica, ka galvenais, lai esmu laimīga.
Divus mēnešus pēc šīs sarunas es aizvedu pie viņiem savu sievieti, lai nu reāli iepazīst. Vēl kādu pusgadu mani krustvecāki par šo tēmu nerunāja, neprasīja, nejautāja, šķiet vienkārši mēģināja izlikties, ka nekas nav noticis, bet tad laikam pienāca brīdis, kad viss sastājās pa savām vietām un nu jau tass viss ir tik pašsaprotami, ka nekādus liekus jautājumus nerada.
Tagad esam tajā posmā, ka krustēvs teica, ka tas viss, lai cik dīvaini arī nebūtu, šķiet tika pareizi un pašsaprotami, ka viņš pat veirs nevar iedomāties, ka varētu būt arī savādāk...
Nu tā, kaut kā...
Ar mani viss šis stāsts ir piņķerīgāks... iespējams tāpēc, ka tā īsti sapratu vai apzinājos, kas esmu pietiekami vēlā vecumā (ap 30). Laiku pa laikam radās aizdomas (šķiet pirmo reizi kādos 22 gados), bet tās ātri tikai nodzītas maliņā, jo "tak ne es!". Paguvu apprecēties (pat 2 reizes), man ir 2 bērni, un kā es smējos "dzīvoju klasiskajā dzīvē - vīrs, divi bērni, māja un pat suns". Bet... no sevis laikam neaizbēgt un kāds neapdomīgs neprāta mirklis ar vien vairāk un vairāk likam man saprast, ka kaut kas īsti nav kā vajag. Lai cik tas skan tagad dīvaini, tieši ar savu vīru pirmo reizi runāju par to, ka man ir tādas aizdomas uz ko viņš atbildēja, ka ja es nepamēģināšu, nekad nezināšu. Tāpēc nolēmu pamēģināt. Man gan tas laikam vairāk atgādināja 16 gadus un tā laika eksperimentus ar puišiem, kad izmisīgi vēlies atrast kādu, bet tai pat laikā neviens nav gana labs
Tā nu es dzīvoju tādā nesapratnē, jo bija skaidrs, ka tā kā dzīvoju, nav īsti tas, ko iekšēji vēlos, bet ārī šie eksperimenti neradīja neko tādu, lai es pateiktu, jā, man nepieciešama sieviete. Tas viss bija līdz brīdim, kad nāca liktenīgā sieviete! Liekas es pazaudēju galvu pirmās stundas laikā, es pazuadēju spēju spriest, darīt, runāt... kā es smējos - es modos ar domām par viņu, visu dienu domāju par viņu un gūlos ar domām par viņu un visi nakti sapņoju par viņu. Man likās, ka neko dzīvē kvēlāk neesmu vēlējusies. Viss tas stāsts ir garšs kā pasaule un ne pa šai tēmai, bet pārlecot kādu posmu uz priekšu, kad biju jau prom no savas tradicionālaš ģimenes un kad dzīvojām jau kopā ar manu mīļoto, bija skaidrs, ka par to ir jāpaziņo vecākiem (mani īstie vecāki gan ir miruši, bet man ir krustvecāki, kas ir vecāku vietā, tik pat svarīgi un mīļi).
Sākumā es telefoniski pastāstīju krusmātei, ka plānoju braukt ciemos un ka man ir jāpastāsta par milzu pārmaiņām manā dzīvē. Viņa protams gribēja, lai saku uz reizi, lai neminstinos, tāpēc saņēmu dūšu un teicu. Sekoja klusums, tad sākās teksti par to, ka esmu tikai apjukusi, ka lai steidzami braucu pie viņas un viņa mani "izārstēs" nu gluži kā no gripas
Vien piekodināja, ka krustēvam es nekad nedrīkstēšu teikt, jo viņa bija pārliecināta, ka viņš nekad nesapratīs un nepieņems. Kad biju aizbraukusi (man krustēvs ir tāds liels jokotājs un āksts pēc savas būtības) Krustēvs mani visu laiku tincināja par to, ka esmu izšķīrusies no vīra, jo viņš esot bijis pārliecināts, ka lai nu kas, bēt mana laulība būs ilgstoša (bijām precēti 7 gadus). Es visādi izvairījos no šīm atbildēm, veiksmīgi izejot no situācijas, līdz nākamās dienas pēcpusdienā, bijām aizgājuši iekurināt pirti un vinš turpināja stāstīt, kā visi vīrieši ir vienādi un ka neko labāku par savu bijušo vīru es neatradīšu, ka nav jēgas mainīt pret nākamo, bet labāk turēties pie tā, ko zinu un pazīstu un bērni, utt.
Un tad sekoja jautājums: "Tu man pasaki, ar ko tad šis ir labāks?" Es sapratu, ka tas ir īstais brīdis, tāpēc vienkārši atbildēju "Labāka!"
Tad bija jautri man no malas, jo tieši šīs sarunas laikā viņš mēģināja iekurt pirtiņas krāsni un apjukumā sāka tur stūķēt visus papīrus pēc kārtas, uz ko krusmāte sāka bļaut, ka vairs iekuram nepaliks
Tad viņš tikai pajautāja, vai tas viss jau sen esot uz ko es izstāstīju, kas un kā un tad viņš teica, ka galvenais, lai esmu laimīga. Divus mēnešus pēc šīs sarunas es aizvedu pie viņiem savu sievieti, lai nu reāli iepazīst. Vēl kādu pusgadu mani krustvecāki par šo tēmu nerunāja, neprasīja, nejautāja, šķiet vienkārši mēģināja izlikties, ka nekas nav noticis, bet tad laikam pienāca brīdis, kad viss sastājās pa savām vietām un nu jau tass viss ir tik pašsaprotami, ka nekādus liekus jautājumus nerada.
Tagad esam tajā posmā, ka krustēvs teica, ka tas viss, lai cik dīvaini arī nebūtu, šķiet tika pareizi un pašsaprotami, ka viņš pat veirs nevar iedomāties, ka varētu būt arī savādāk...
Nu tā, kaut kā...
uldis80
| 02.02.2014. - 20:44:20
tas bija sen apmēram 2000. gadā, mācījos vidusskolā (vakarskolā) Lilita un dažas citas manas klasesbiedrenes zināja par mani, man patika viens čalis klasē. Sarunāju ar Lilitu, ka šī man iepriekš nezinot pazvanīs uz mājām uz parasto telefonu un sāks runāt ar manu mammu par šo tēmu, Es to viņai biju atļāvis, jo paša nebija drosmes, Bet kas varēja iedomāties, ka viņa jau pazvanīs tās pašas dienas vakarā ! Nu neko teica, ka ka viņai esot aizdomas, ka man patīk puiši. Teica mammai lai paprasot man pašam, pēc telefona sarunas viņa an vēlējās palīdzēt, likās diezgan apjukusi bija, bet ar laiku viss bija ok. Ilgus gadus man bija draugs, dzīvojām atsevišķi no manas mammas, vēlāk gan pie drauga sāka dzīvot viņa mamma, tagad pēc daudziem gadiem gan no drauga esam šķirti, taču jebkurā gadījumā vairs nedzīvoju kopā ar mammu. Pārējiem radiem gan neko neesmu teicis, tikai mamma un māsa, pārējie off.
tas bija sen apmēram 2000. gadā, mācījos vidusskolā (vakarskolā) Lilita un dažas citas manas klasesbiedrenes zināja par mani, man patika viens čalis klasē. Sarunāju ar Lilitu, ka šī man iepriekš nezinot pazvanīs uz mājām uz parasto telefonu un sāks runāt ar manu mammu par šo tēmu, Es to viņai biju atļāvis, jo paša nebija drosmes, Bet kas varēja iedomāties, ka viņa jau pazvanīs tās pašas dienas vakarā ! Nu neko teica, ka ka viņai esot aizdomas, ka man patīk puiši. Teica mammai lai paprasot man pašam, pēc telefona sarunas viņa an vēlējās palīdzēt, likās diezgan apjukusi bija, bet ar laiku viss bija ok. Ilgus gadus man bija draugs, dzīvojām atsevišķi no manas mammas, vēlāk gan pie drauga sāka dzīvot viņa mamma, tagad pēc daudziem gadiem gan no drauga esam šķirti, taču jebkurā gadījumā vairs nedzīvoju kopā ar mammu. Pārējiem radiem gan neko neesmu teicis, tikai mamma un māsa, pārējie off.
12
© Lesbi.lv. Visas tiesības aizsargātas.
Kontakti | Reklāma | Lietošanas noteikumi | Privātuma politika |
Kontakti | Reklāma | Lietošanas noteikumi | Privātuma politika |
Šis Interneta resurss, tāpat kā visi citi, izmanto sīkdatnes (cookies). Turpinot sērfošanu šajā resursā, Tu automātiski piekrīti sīkdatņu izmantošanai.