8523
|
10.12.2014. - 20:23:46
reiz, sensenos laikos strādāju Saktas Narvesenā, un kādu vakaru, turpat ārā pīpējot, biju lieciniece tam, kā divi uz Brīvības ielas regulāri sēdošie ubagi plēsās par ietekmes zonām - kurš kurā pusē stāvēs un cik ilgi (viens bija ļoti sašutis par to, ka otrs ir ielīdis viņa zonā). varu piebilst, ka iepriekšminētie subjekti ik vakaru nāca pie manis pēc lielajām kolām, hotdogiem, cigaretēm un e-taloniem - tad jau, acīmredzot, ir, uz kurieni "pēc darba" doties un nav arī gluži jāpārtiek no plikiem makaroniem vien (par vidējo vienas tādas dienas pirkumu summu sanāktu makaroni vismaz nedēļai, ja ne pat divām).
vai arī nesenāks gadījums - gaidot Lielvārdes vilcienu, iegāju stacijas pelmeņos paēst, un tur man piesitās kāds vecis ar ielaminētu kartīti, kur 3 valodās (LV, ENG, RUS) rakstīts, ka mājās bērni mirstot badā. ņeužeļi tev, cienītais, bija nauda iet izdrukāt un ielaminēt savu kartīti, bet bērniem mannas putraimu pakai nesanāca.
ielu muzikantiem vai kādai tantiņai, kas Centrāltirgū kādā brīvā pleķītī tirgojas ar 5 dārzā izaugušām ķiploku galviņām un 2 loku buntītēm, galīgi nav žēl to kapeiku, bet regulāri redzamam alkoholiķa purnam vienā un tajā pašā vietā man nav nekādas ticības, tāpat kā tunelī uz ceļiem tupošai mātei, kas nevarot pabarot bērnus vai vēl iespaidīgāk, pieklājīgam puikam ap gadiem 23-25, kas gribot ēst - neticu, ka pat mūždien darbinieku trūkumu izjūtošajā Maximā jums, pēc skata spējīgiem cilvēkiem, neviens nevar piedāvāt minimālo stundas likmi. lūgt palīdzību jau tā ir grūti, un kur nu vēl iet to darīt uz ielas.