janisl202
|
03.01.2008. - 02:38:01
Kādu brīdi studiju laikā esmu bijis Rīgā un secināju, ka tā nav vieta, kur es gribētu dzīvot. Patīkami kādreiz turp aizbraukt, bet nav patīkami ilgāku laiku uzturēties - tā drūzma un manāmi sliktākas kvalitātes gaiss kā vidēji Latvijā. Ja akurāt badā būtu jāmirst - varbūt pārceltos turp, bet normālos apstākļos tādu iespēju neizskatu.
Ja runā par laukiem - ir daudz aizaugušu tīrumu tur un brūkošu māju, bet es skatoties uz to redzu vien dabas varenību, kā tā paņem atpakaļ to ko reiz cilvēks ņēmis sev. Dabai piemīt liels spēks un ne jau tīrumus laukos es meklēju, bet tieši dabu. Tās nemēdz būt par daudz, atrasties dabā ir kā būt nepārtrauktā meditācijā, tā ir harmonija, tās priekšā laiks zaudē nozīmi un, protams, daba necieš tukšumu, pilsētās ir daudz tukšuma, daba aizpilda katru centimetru, katru milimetru.
Ja runā par mirušajiem cilvēkiem - tāda ir dzīve, ja negribi to redzēt ir jāmirst. No nāves nekur nepaslēpties, tā ir visapkārt, jebkurā brīdī tā var ķert jebkuru no tiem ko pazīstam, jebkuru kas mums ko nozīmē. Tieši tādēļ arī ir jāmācās no dabas, kas jebkuru nāvi vērš dzīvībā, nevajag savā sirdī nest līķus, vajag to pildīt ar dzīvību, mirušos nesasildīsi, bet dzīvajiem vajag siltumu. Nedzīvojiet pagātnei, necentieties atkal iekāpt tajā pašā upē, meklējiet jauno, jo vecā vairs nav, tas ir pagājis apgūts un neko vairāk nesniegtu pat ja to atsauktu atpakaļ.