grifs
|
18.12.2006. - 11:16:00
Njā... Šķiet, ja nonācām pie secinajuma, ka individualitāte ir cilveka īpašību kopums, aks t atsķir no pārejiem cilvekiem, un ja ta, tad pie individualitātes pieder gan seksualit,ate, gan gribešana vai negribešana to izradit, kopa ar citam īpasībam tas veido komplektu, kas mūs padara citādakus par parejiem - tatad individuālus. Viena pati seksualitāte mūs nepdara par indivīdiem, bet gan masu - homoseksuāļiem.
Patiesībā šis jautājums ir ļoti vecs un īsti neatbildam - vai atklat seksualitātei ir labi, vai slikti, kad to darīt, kā to darīt? Katram taču ir sava recepte un man sķiet, ka visas viņas ir pareizas katram cilvekam atsevisķi, jo galvenais ir tas, vai tu juties komfortabli ar to. Es piemēram jūtos komfortabli, kad esmu atklats un tā arī dzīvoju. Cits, iespejms, nespej izturēt sabiedrības spiedienu, tapec viņam labak ir lieki nezīmēties tās acīs. Bet nu arī...
Piemēram tagad, esmu darba meklējumos un ļoti daudz sanak iet uz darba intervijām. Tad nu ko - neiesu atcu es uz viņam un nerakstīsu savā CV, ka esmu homoseksuals un man ir attiecības. Tas tacu darba deveju neinteresē vismaz vairuma gadījumu un šāda atklatība noteikti tikai atbaida. Savukart darba vidē tas jau ir jautajums par iekšējam attiecībam un ētikas kodeksu. Šajā darbā es varu justies brīvi, nakamajā man, iespejams, būs jāietur kāda etiķete, kurā neietilpst manas personīgās dzīves un manu subjektīvo jūtu izklāstīšana.Tad nu ko - vai tada veidā būtu ierobežotas manas tiesības? Domaju ka nē - tas tikai pieder pie darba specifikas.