vilx
|
10.02.2008. - 12:24:39
Rāmī nebūs gan - mīlestību nevar notvert un ielikt rāmī... Rāmī būs tikai pagātnes liecība par mīlestību... Par tā brīža mīlestību. Katru brīdi mīlestība ainās, tā tek kā upe - reizēm krākdama palu ūdeņos, reizēm lenām un mierīgi, kad lielie pali ir noplakuši. Kādreiz tā sabango, spēcīgu lietavu grūsta. Un reizēm tā izsīkst kā karstā vasarā mazākā urga. Mīlestība ir mainīga... Un vispār, vai mēs skaidri apzināmies, kas ir mīlestība? Runāšu saviem dzejas vārdiem, kas tapuši brīdī, kad šķita - mīlestība ir:
Tikai tur pamalē skaisti vakari blāvo,
Tikai te rītausmā rasā asaras mērc.
Tikai Tu, vienīgi Tu
Manu sirdi atvērt vēl spēj!
Atnāks vasaras rīti tie agrie,
Vakarā vēlu, kad saulrietā vēršos,
Nāksi pie manis pa saulainu taku,
Nesīsi puķes, kas mežmalā zied.
Ziemas puteņos sildīsim sevi,
Runas par skaisto, kas bijis un būs.
Lēni tad blāvos vēl krāsnī vien gunis,
Sirdis mums lēkās un laime būs klāt.
Un skatos es atkal tai takā, kur rītos
Pēdējās rudens lapas vējš dzenā.
Raugos, kā solī tu vieglā un raitā,
Dodies uz darbu, lai atpakaļ nāktu.
Gaidu es Tevi - diena vai nakts.
Laiks tas stiepjas kā izvilkta dakts.
Dzirdēt, kad soļi, kas tālumā skan,
Namdurvju priekšā kad liegi tie san.
Steidzos es pretī, kur silta ir dvaša,
Dvēsele, sirds, siltums un smaids.
Paveries manī, un atkal Tu dzirdi,
Vārdu, ko saka Tev manējā sirds.