maikls
|
12.02.2008. - 10:08:39
Ar aicinājumu pasmaidīt nekas nebūs līdzēts, te patiešām ir vajadzīgas psihoterapijas metodes. Un tas nenozīmē, ka obligāti jāiet pie kāda psihologa/psihiatra - vienkārši vajag sevi paanalizēt un censties uz sevi paskatīties no malas. Tas ir ļoti grūti, ir grūti saņemties to darīt, ir grūti neaizbēgt no sevis, no sava tukšuma, bet tas ir tā vērts; man liekas, ka tas ir vienīgais ceļš.
Manuprāt, depresija visos gadījumos ir rezultāts bēgšanai no patiesības un realitātes, bēgšanai no sevis. Arī alkohols, narkotikas, TV skatīšanās, datorspēles vairumā gadījumu ir bēgšana no sevis un no realitātes.
Starp gejiem (par lesbietēm nemāku teikt, nav bijis saskarsmes) ir ārkārtīgi daudz depresīvu un pašnāvnieciski noskaņotu cilvēku; gandrīz ar visiem man pazīstamajiem gejiem ir nācies runāt gan par vienu, gan par otru. Bet tā manā izpratnē ir garīgās veselības/saprāta pazīme. Praktiski visiem cilvēkiem ir dziļas garīgās veselības problēmas, mūsdienu sabiedrībā nav iespējams atrast nevienu garīgi veselu cilvēku. Taču lielākā daļa to neapzinās, dzīvi cenšas aizpildīt ar ikdienišķām lietām, izmantojot gatavus šablonus un dzīves modeļus... garīgas slimības un to neārstēšana sabiedrībā ir norma.
Savukārt geji (tie, kas savu orientāciju neslēpj vismaz no sevis) nevar izmantot šos gatavos dzīves modeļus, šablonus, tradīcijas, normas; geji ir spiesti meklēt citus dzīves risinājumus, modeļus. Geji ir spiesti vairāk domāt, meklēt, radīt. Tas agrāk vai vēlāk noved pie atskārsmes par dzīves, pasaules bezjēdzīgumu. Tātad šī atziņa ir rezultāts domāšanai un meklējumiem, tā norāda uz to, ka cilvēks ir saprātīgāks par vairumu cilvēku.
Turklāt visa laicīgā vara un visa garīgā vara ir vērsta uz to, lai cilvēkiem neļautu domāt un būt saprātīgiem, jo tikai nedomājoši cilvēki ir ar mieru klanīties valsts un baznīcas priekšā; visas valstiskās un reliģiskās struktūras balstās uz nedomājošiem cilvēkiem, un tas ir tikai loģiski, ka šīs struktūras rūpējas par to, lai arī turpmāk cilvēki nedomātu un sekotu visām tradīcijām, normām utt.
Bet tā kā šo valstisko un reliģisko struktūru darbības metodes ir vērstas uz tradicionāli orientētiem cilvēkiem un tradicionālām ģimenēm, tad uz gejiem šī smadzeņu skalošana iedarbojas mazāk (un tieši tāpēc valsts un baznīca tik ļoti vēršas pret gejiem - viņi apdraud šo struktūru pastāvēšanu). Līdz ar to geji saglabā vairāk nevainīguma, šķīstības, ir jūtīgāki, apzinošāki. Un tas ir neizbēgami, ka šāds jūtīgs cilvēks, kas redz apkārt notiekošo, kļūst depresīvs un neredz jēgu ne savai, ne citu dzīvei.
Es nesaku, ka jēgas nav, bet nezinu, vai to ir iespējams atrast, pirms nav iziets cauri depresijai un jēgas neredzēšanas periodam. Varbūt ir nepieciešama vilšanās, neatrodot jēgu ārpus sevis, lai to sāktu meklēt un atrastu sevī.