janisl202
|
2012.03.31. - 04:34:56
Labāk paskaties uz to visu no cita skatu punkta - vai Tu spētu dzīvot to "normālo" dzīvi, vai nebūtu pārāk garlaicīgi apprecēties kā visiem, sataisīt bērnu kā visiem un tad draugu pulciņā gvelzt par izdomātiem varoņdarbiem, izlaižot tematus par neganto sievu mājās, kas nekādīgi neko nesaprot... un patiesībā - pat nevar saprast, jo viņa ir sieviete un mēs esam vīrieši.
Par cieņu runājot - tā sākas vienmēr no iekšienes, ja Tu necieni sevi - neviens Tevi necienīs, lai Tu kaut būtu Valsts prezidents. Ne tituli, ne varoņdarbi, ne sadzeršanas vai maucība kādam ir atnesusi cieņu. Protams, nevar sevi cienīt uz līdzenas vietas - tad strādā pie tā, lai Tu būtu tāds, ko Tu cienītu, ja esi draugs - tad esi vislabākais draugs kādu vari iedomāties, ja esi darbinieks - esi vislabākais darbinieks, kāds ir iespējams. Pie tam es te nerunāju par to, ka visi draugi būtu jāaprok dāvanās vai jāsēž darbā 22 stundas diennaktī - tā disciplība, kurā jābūt labākajam ir garīgā, jo tas ir vienīgais ar ko patiesībā ir vērts lepoties - viss pārējais sapūs un tiks aizmirsts...
Par izlikšanos draugiem - pasaki kā ir - ja būs īsti draugi - pieņems, ja nebūs - neko tāpat nebūsi zaudējis, vien grūtībās nonākot labi zināsi, kam ir vērts prasīt palīdzību un kurš ir nodevējs, kam labāk neko nezināt. Katrā ziņā - man nav daudz draugu, bet visi ir uzticami, kad es pateicu par savu orientāciju - neviens no manis nenovērsās, tāpat kā nenovērsās neviens no radiniekiem un kolēģiem un zini - tā dzīvot ir daudz vieglāk - patiesībā - bez meliem, nerunāt par saviem puišiem kā meitenēm, sistemātiski jaucot galotnes, bet teikt kā ir... un par to nolemtību palikt vienam - es nepalikšu, es dzīvoju kopā ar savu mīļumu un es esmu viņam un viņš ir man un visādā ziņā diez vai daudz laika līdz atkalapvienošanai atliks, kad nāve mūs šķirs... Par bērniem gan man nav sanācis īpaši domāt, bet tas arī nav neiespējami patiesībā, tikai jāatrod kāds homoseksuālu sieviešu pāris, kas arī par to domā un būs iespējams arī to sasniegt... bet nu - bērnu jautājums ir nopietns solis, ko nekādā gadījumā nebūtu jāsper kārtīgi neapdomājot - jo atpakaļceļa tam nav - savu bērnu pamešana ir zemiskākais, ko var izdarīt un tā ir pilnīgi nepieņemama parādība, un tā izdarot, vecumdienās būs jādomā par to cik vājš esi bijis, kaut īstermiņā tā dažkārt liekas vieglāk...