Cilvēki...

alvixz | 2013.06.06. - 00:09:01 | Peržiūrėta 7066 kartų

Kāpēc ir cilvēki, kas nāk un iet, bet ir viens īpašs cilvēks, kas spējīgs atstāt vissāpīgāko rētu dzīvē?

ien | 2013.06.06. - 00:13:32

Ij nerunā

ht100 | 2013.06.06. - 00:41:14

Pat visgaraka tunela gala reiz paradas gaisma. Sirdsesti turpinas lidz Jezus vecumam, pec tam iestajas emociomals apsikums un tu gribedams nespesi kadam piekerties. Un viss atkal bus shtokos.

ien | 2013.06.06. - 00:43:28

Jā fakts, gribot nevar priecīgais fakts, sasmējos

ien | 2013.06.06. - 00:47:00

Alvixz-ht100, ļoti precīzi izteicās(tā tiešām ir), ja cilvēks ir tik izsmelts, tad tās rezerves vairs faktiski neatjaunojas un tas patiešām dara mierīgu, jo vairāk neko tādu piedzīvot nevēlētos, nē ar pilnu pārliecību to saku!Kas gājis, tas aizgājis, bet tur arī tiek novilkta svītra.

rai4a | 2013.06.06. - 00:50:31

Nē man ir cits jautājums - kādēļ līdz tam Jēzus vecumam visi tādi kļūst?viss ir izdzīvots, pārdzīvots, pāri malām, par daudz, par sāļu, par sāpīgu.Paliek ar tukšumu.Jo piepildītāks tu esi emocionāli, jo vairāk tevi izlaupa, vai...

ien | 2013.06.06. - 00:54:15

Jo, tad vairs nav tā jaunības degsme(idializēšana arī nav vairs)un, tad ir grūti pieķerties pat gribot(pat nošķebina tā doma), ka būtu jāizdzīvo atkal tādas liktas, kas gan, jau sekotu agrāk vai vēlāk.Mīlestībai ir tik liels spēks sakaut, ka neskatoties uz kādu laiku iespējamo pozitīvo scenāriju(pēcāk tā pēcgarša ir tik pretīga), ka tā ir cīņa starp bezdibeni un apziņu.
p.s:sirds ir notiesāta(izgrillēta), tagad var vnk dzīvot sev.

alvixz | 2013.06.06. - 00:56:32

Zinot, ka es turpināšos līdz Jēzus vecumam, līdz ar to nāksies pārdzīvot, šādas lietas visu mūžu...
Te rodas jautājums, vai tiešām cilvēkiem melot ir ērtāk, nekā izrunāt lietas tā, lai tās nepaliek, kā rētas...
Un, redz, kas ir - Ielaižot vienu cilvēku dzīvē, nākamo, mēs nespējam vēl ilgi pieņemt un līdz ar to, radām paši nelāgas sajūtas kādam citam, kas varbūt, ir īstais...

ien | 2013.06.06. - 01:01:47

Un, redz, kas ir - Ielaižot vienu cilvēku dzīvē, nākamo, mēs nespējam vēl ilgi pieņemt un līdz ar to, radām paši nelāgas sajūtas kādam citam, kas varbūt, ir īstais...


Ja cilvēks būtu īstais, tad viņš spētu arī to saprast un ļaut, lai viss notiek palēnām, ka tā pagātnes bagāža vēl velkas līdzi(tas ir izteikti jūtīgiem cilvēkiem tā)nevis mest no mājas ārā vai iet prom tiklīdz kaut kur tālu acīs saredz(ka tiek domāts par to iepriekšējo cilvēku).

p.s:Un cik tad to īsto cilvēku var būt pa dzīvi vai šķietami īsto!Kādreiz loks noslēdzas pie viena nu labi pie diviem, citi pat neiepazīst tā arī tādas spārnotās sajūtas, neko dzīvo.

alvixz | 2013.06.06. - 01:09:07

Sievietes bieži vien iedomājas, ka ir iemīlējušās, kaut
gan īstenībā nemīl. Aizraušanās ar intrigu, mīlas dēkas
izraisītais prāta satraukums, dabiska slieksme kļūt tikt
mīlētām un nevēlēšanās atsacīt iedveš viņām pārliecību, ka
viņas pārņēmusi kaislība, kaut gan īstenībā viņas
pārņēmusi tikai koķetēšanas tieksme.
-- Larošfuko
Man loti patīk šis aforisms, kas principā, parāda visu, kas mums notiek apkārt un, ka patiesībā mēs nemākam mīlēt, bet tikai tiecamies uz koķetēšanu.

ien | 2013.06.06. - 01:15:20

Tas Alvizs patiešām nav par mani, jo esmu mīlējusi divreiz pa 10 gadiem un nevienu reizi vairāk, pat ne tuvu.Un es jūtu arī brīdi, kad lielas simpātijas pāraug mīlestībā un, ja ir sirds uz delnas, tad ir ārkārtīgi sāpīgi, tik sāpīgi, lai vairāk tam nenoticētu.Un, lai vairāk tam neļautos, jo teiksim agrīnā jaunībā(tad tāds naivums un viss cits), kas ar laiku izzūd.

ien | 2013.06.06. - 01:22:40

Un, lai es spētu iemīlēties cilvēkam ir jāpiemīt kaut kam no ārkārtīgi netveramā un fascinējošā, tā ka elpa aizsitas no tā strāvojuma, pārējie cilvēki vienmēr ir bijuši lielāku vai mazāku simpātiju kategorijā un es nekad to nespētu sajaukt, ne alko skurbulī ne skumju skurbulī.Par kaut ko tik pārliecināta es esmu reti.Un tādi cilvēki ir ārkārtīgi bīstami, tie, kuriem gribas izlikt to sirdi uz delnas un atklāties pilnībā.
p.s:Un rētas atstāj tādas, ka uz uz robežas starp bezsprātu un saprātu un ar ļoti ilgu(pēcgaršas periodu-gadiem).

ien | 2013.06.06. - 01:38:56

Un tad paliek tas jautājums sev, kā lai sadziedē rētas(nevis, lai izdotos kaut nedaudz piemirst, tā, jau būtu butoforija iedomāties ko tādu), bet, lai varētu ar to sadzīvot un ka, tas neizsistu no līdzsvara visnepiemērotākajos brīžos.
p.s:vispār sāpīga tēma, es akurāt šodien biju atkal (savā pasaulē)un, tad tava akurāt diskusija par to, par ko domāju un atkal sirds pilna.

dzana | 2013.06.06. - 13:05:11

Cilvēki nāk un iet. Reti kurš no mums nav aizdomājies par tēmu, kas ir tie sastaptie cilvēki - manā, tavā, mūsu dzīvē. Kāpēc mēs satiekam tieši tos cilvēkus, kurus satiekam. Sabīdās, saveidojās apstākļi, situācijas, notikumi un mūsu dzīvē neizbēgami parādās kāds vai kādi cilvēki. Šķiet tā ir sakritība... kuru mēs īpaši nevaram pat ietekmēt. Daži cilvēki iemanās staigāt pa to tavu dzīvi iekšā un ārā, daži ienāk tā metodiski, bet citi savukārt epizodiski. Vēl citi ejot garām kkā neviļus tai pieskaras, un atstāj tur savus nospiedumus... CITREIZ PAT ĻOTI SĀPĪGUS, bet citi ienāk uz mirkli, ..un varbūt ienāk tikai lai parādītu sevi. Daži stabili ieņem savas pozīcijas tavā dzīvē uz visu mūžu. Ir arī tādi, kas varbūt gribētu ienākt tavā dzīvē, bet mēs kaut kādu iemeslu dēļ viņus uzskatām par (garāmgājējiem) un ienākt neļaujam. Un tas cilvēks kādu laiku varbūt tur pastāv pie mūsu dzīves sliekšņa... pamīņājas pie durvīm, bet tā kā durvis ir slēgtas, tad aiziet.( par šadu gadījumu daudzi teiktu-nebija tātad tev domāts), bet kas lai to zin.)))))))))))))

raegen | 2013.06.06. - 13:13:36

dzana, tā jau neļaujot ienākt, var palaist garām savu(!) cilvēku!

ien | 2013.06.06. - 13:17:44

Sirds nav muļķe tā jūt, kur varētu būt un kur nē

fallen | 2013.06.06. - 14:09:36

Palasu, palasu, ko nu kurš te raksta, daudz tomēr no mums pašiem atkarīgs. No tā, kā mēs uztveram cilvekus un dzīvi kā tādu. Visas rētas dzīst un no aizejošā mums tikai tas labākais jāpaņem. Tikai... vai mēs tām rētām ļaujam sadzīt vai nodarbojamies ar emocionālu sado-mazo, plēšot tās rētas visu laiku vaļā? Medicīniski tā nekas nedzīst, emocionāli ir tieši tā pat. Mums ir jāiemācās palaist un nedzīvot pagātnē.

ien | 2013.06.06. - 14:20:55

Mums ir jāiemācās palaist un nedzīvot pagātnē.
vajag nokodēties pret pagātni tapat kā to dara pret alkoholu, bet kur?

fallen | 2013.06.06. - 14:45:19

Pret alkoholismu kodējas tāpēc, ka ar to nav iespējams sadzīvot, ar pagātni tā nav. Tā veido mūs tādus, kādi mēs esam tagad.

ien | 2013.06.06. - 14:47:15

Kā to ņem, sadzīvot, jau kaut kā var, bet patiesībā traucē ikdienā un arī pozitīvo aizēno.Bet ko nu par to, labāk būtu ar kādām atkarībām(vismaz ārstējamas).

ien | 2013.06.06. - 14:59:19

Tik traki varbūt arī vairs nav, jo pagājis, jau ļoti ilgs laiks, bet nu(līdz dvēseles līdzsvaram neesmu aizvien tikusi).Un, pat ja rūgtums mazināsies, tas atstās aiz sevis rētas(tādas konkrētas un paliekošas).Katrā ziņā, faktiski kaut kādā mērā zaudēti gadi(gan tajā skumju periodā), gan tad, kad sabūts(jo ja tas neturpinās), tad varēja arī nebūt vispār.