ad...

reiz | 2016.10.27. - 19:50:50 | Peržiūrėta 6025 kartų

pieļauju, ka tēma triviāla un garlacīga. tomēr, uzstājīgi sākusi atkal zvanīties depresija. ar visādiem terapeitiem līdz šim nekad nav nostrādājis. ja nav nekādu, piemēram, miega traucējumu vai trauksmes, kādi anitdepresanti jums palīdz eventuāli īslaicīgai periodiskai lietošanai bez visādiem akumulācijas un ilgas nokāpšanas periodiem?

stelss | 2016.10.27. - 20:23:00

Sāc pīpēt zālīti!!! Zinātniski pierādīts, ka nekas labāks par to nava!!! Pie tam līdz ar onkoloģiskajos gadījumos! Bet var ar dzert tējas, vai ēst salātos. ASV tagad sāksies cīņa par tās legalizēšanu, jo tā ir ārstējoša!

martinicus | 2016.10.27. - 20:57:33

Man tuvumā dzīvo cilvēks, kurš jau gadu desmitiem sēž uz visādiem AD un ik pa laikam maina, kad vecie neder. Bet nu ar AD par maz, tie neiedarbojoties ātri, tāpēc kritiskā gadījumā ķeras pie trankvilizatoriem.

Es pats gan tieku ar melnajiem galā citādi - vai nu ar tā saucamo "prātpilno meditāciju", vai arī vienkārši ļauju, lai tie melnie nāk virsū ar pilnu jaudu - tas ir, uz pāris stundām izdzenu sevi caur visām sāpīgajām domām un sajūtām, pat sakāpinot līdz maksimumam, cik varu turēt. Parasti tas beidzas ar aizmigšanu, un pēc tam uz ilgu laiku (mēnešiem ilgi) ir miers.

Vienā forumā redzēju kāreiz otrādi - kad psihoterapija izglāba cilvēku, kurš sēdēja uz AD un citiem draņķiem un pat esot nonācis psihenē pāris reizes. Taču pēc tam paveicies atrast normālu terapeitu un efekts esot jūtams - pēc kāda gada ar seansiem ikdienā vairs AD nelieto. Laba terapeita pazīmes - kad pirmo reizi sāk no tevis vilkt laukā visu to sāpīgo, ko pašam negribas aiztikt un kas, iespējams, vārdos neizteikts, tup aknās jau no bērnības. No tā pirmajos seansos sākot kļūt vēl sliktāk. Bet Latvijā laikam tādu labu psihospeciālistu nav daudz. Cik esmu dzirdējis, pārsvarā esot terapeiti no sērijas "nāk sliktas domas? nu tad domā pozitīvi!", taču tas galīgi neko nemaina.

reiz | 2016.10.27. - 21:50:59

zālīte ir gara tēma. bet nu es laikam nevarēšu tā niekoties katru dienu.

esmu gājis dažādās gan ilgstošās, gan tādās fiksajās (biheiviorālās?) terapijās. nav nostrādājis.

tas debilākais ir, ka kopš ūdenssportu sezonas beigām, kas reāli ir vienīgais, kas sniedz gandarījumu, jau kādu garāku brīdi tā īsti no gultas ārā nekāpju, non stopā smēķēju un nekam īsti vairāk nav iekšā. tas scenārijs ir zināms. tālāk ierakšanās darbā līdz izdegšanas robežai, bezmiegiem un visām citām ekstrām. stelss, nevaru atļauties aiziet pabīdīt kādas naudas plūsmas vai budžetus vai ko līdzīgu vieglā jautrībā. tāpēc tā domāju, varbūt kāds ir atradis kaut ko tādu, kas palīdz vismaz noturēt tādu kaut kādu statisku stāvokli nav-nemaz-tik-drankigi līdz teiksim aprīlim nākamgad

reiz | 2016.10.27. - 21:54:27

noturēt tādu kā eyes wide shut stāvokli

martinicus | 2016.10.27. - 22:20:43

Grūti ieteikt arī tādā ziņā, ka ir redzētas pamatīgas individuālas atšķirības. Piemēram, viens cilvēks ieteica otram labu AD, jo viņam palīdzot. Otrais pamēģināja, taču dabūja pilnīgi negaidītu efektu, sākās pat kaut kādi gļuki. Nācās nomainīt. Tā ka visdrošāk tomēr caur psihiatru un lai var ātri nomainīt, ja izrādās galīgi garām.

oomny | 2016.10.27. - 22:25:20

ja kustēšanās sniedz gandarījumu, vai tad tiešām nav neviena tīkama citās sezonās izpildāma fizisku aktivitāšu veida? skriet, velo, kačalka (eksistē taču pat tāda lieta kā airēšanas trenažieri), slēpot, dajebkas

alvils | 2016.10.27. - 22:38:01

Visnekaitīgākais (un arī viens no visjaunākajiem) esot Valdoxan, vienīgās blaknes var būt uz aknām, bet citādi nav nedz potences traucējumi, nedz liekais svars, nedz kaut kas cits. Tā ir dabīgā viela, kuru kaut kādu iemeslu dēļ smadzenes pašas nespēj saražot un tad nu var to uzņemt tablešu veidā. Galvenais jau ir tikt vaļā no tās izsmeltības, nekā-nedarīt-gribēšanas un nav-par-ko-priecāties sajūtas.

Varbūt, ka vajag pamēģināt dzīvē darīt kaut ko ar jēgu? Budžetu bīdīšana un ūdensports ir darbs tikai priekš sevis, bet īsto gandarījumu dod tas, ka kaut vai mazumiņu pienes, lai šī pasaule būtu labāka. Tam nav obligāti jābūt darbam zupas virtuvē vai ar bezpajumtniekiem, tas var būt arī savs bizness, kas darbojas uz ētiskiem principiem un rada produktu, kas padarītu dzīvi labāku ļoti daudziem cilvēkiem. Es personīgi kaut ko tādu loloju un tas dod enerģiju un interesi dzīvot. Ja vēl var iekārtoties darbā tādos projektos, kuros iegūsti zināšanas, kas noderētu savam biznesam, tad pat maizes darbs var radīt gandarījumu.

Lai gan dzīves jēgu var atrast arī visrupjākajā biznesā. K. Markss māca, ka tikai kapitālismam sasniedzot augstāko attīstības pakāpi, notiks pāreja uz nākamo sociāli ekonomisko attiecību fāzi. Tātad, visi tie, kas strādā visrupjākajā un visnecilvēcīgākajā biznesā, patiesībā tuvina kapitālisma galu un postkapitālisma pienākšanu. Tā arī ir kaut kāda jēga dzīvot. Kā atzīst Smithsonian Magazine, tad K. Markss ir viens no pašiem ietekmīgākajiem zinātniekiem un domātājiem, kas jelkad ir dzīvojuši:
http://www.smithsonianmag.c om/smar  t-news/karl-marx-is-the-worlds-most-in fl uential-scholar-180947581/?no-ist

Portāls atkal maitā linkus, rakstu var atrast Googlē pēc virsraksta "Karl Marx Is the World’s Most Influential Scholar"

reiz | 2016.10.27. - 22:48:28

jā. paldies par bridinājumu. tik naivs jau ari es naff, lai pēc tam uzmeklētu tabletes saimniecības preču veikala atlaižu plauktā. kad ir štruntīgi, līdz šim ierasti aizstaigāju uz to klīniku dzintaros un tur visu sakārto pēc atstrādātām shēmām. man jau bez maz ir neērti atkal iet un stastīt, ka atkal nav labi. pēc nedēļām divām aizsperos un atskaitos, ka viss ir šokolādē. visi smaidīgi un visiem atkal jauka diena.

jautāju ar domu, ka varbūt ir arī kāda megalabāka pieredze ar ad vai supersakarīgu psihiatrs?

anilah | 2016.10.27. - 22:56:50

Komentēju šo tēmu tikai tāpēc, ka lūdzāt pēc tiešām droša padoma, jo šķiet, ka jūtaties kā cirkulējot uz riņķi. Māris Taube :-) (un, jā, ir vērts pagaidīt kaut vai divus mēnešus, lai tiktu pie pieraksta). Lai mierīga nakts!

reiz | 2016.10.27. - 23:11:43

oomny, it kā jau jā. es jau vakar aizvilkos līdz pludmalei un 1/2 h noskrēju. it kā. bet šoziem ca vai fl finansiāli 
būs par īsu   ai ko es te gvelžu

alvils / anilah, sirsnīgs paldies par ieteikumiem.

draiskule | 2016.10.28. - 00:21:50

Japiespoež sevi visu mainīt! Maini edienu, matu krāsu, stilu, istabas izkārtojumu. Apsedies padomā... kas dziivee tevi neapmierina!? Un tad kas būtu jādara lai to mainiitu/ novērstu. Visaa negativajaa ir kas pozitīvs. Iemācies saskatiit to. Analizee savu dziivi. Maini, dari, jo tikai tu pats to vari!

reiz | 2016.10.28. - 00:43:50

varbūt tajā ir pat savs racionālais grauds. kaut kā vienmēr sliecos stabilitātes virzienā.

kungslesbietem | 2016.10.28. - 06:32:08

Akutos gadījumos-gintermuiza

martinicus | 2016.10.28. - 09:48:46

Mani šobrīd glābj tikai eksistenciāla prieka brīži, kurus gan izraisu mazliet mākslīgi, bet bez palīgvielām. Uz āru vērsta, aktīva meditācija pastaigas laikā (lai stiprinātu galīgi vājos saskares punktus ar reālo pasauli), apzinātie sapņi. Rezultātā uz pāris sekundēm var sasniegt pamatīgu svētlaimi un "būšanas prieku", ar kuru pietiek vairākām dienām.   

Esmu melanholisks, stresains, ar tieksmi neko nemainīt, jo labāk pazīstamās problēmas nekā nezināmie apvāršņi. Šobrīd arī esmu diezgan noguris darbā no "uzskaites sistēmu uzskaites sistēmu" ražošanas, jo no tām nejūt nekādu reālu atgriezenisko saiti. Kārtējais produkts kādai korporācijai, bet vidējam cilvēkam no tā ne silts, ne auksts. Reizēm jau domāju, ka varbūt būtu jāmaina profesija, bet uz ko gan citu varētu pārorientēties programmētājs. Reiz pašā sākumā tas taču radīja entuziasmu, gandarījumu. Kur gan tas palicis... Daudz lielāku gandarījumu jūtu, kad, piemēram, palīdzu neredzīgam cilvēkam pārinstalēt Windows un saņemu pliku, bet īstu "paldies".

reiz | 2016.10.28. - 13:11:23

sarežģīti

martinicus | 2016.10.28. - 16:07:52

Nekas traks - meditācija nenozīmē sēdēt lotosa pozā un dūkt   , mēs nokļūstam transa-meditatīvā stāvoklī daudz biežāk nekā apzināmies. Piemēram, klausoties personīgi svarīgu mūziku (ieteicams bez vārdiem) un iegrimstot tajā līdz līmenim, kad apstājas iekšējais "bla bla" un paliek tikai sajūtas, fokusētas uz pašreizējo momentu. Jo ilgāk izdodas noturēt to stāvokli, jo tuvāk nāk ja ne gluži eiforija, tad vismaz kaut kāds miers un līdzsvars. Un tālāk jau var kombinēt ar mērenu sportiņu. Piemēram, man patīk kombinēt ar kādu 10km pārgājienu mēness gaismā pa vientuļu lauku ceļu, bet pilsētniekiem tas gan nederēs 

reiz | 2016.10.28. - 17:38:50

man prieks, ka tev tas strādā. 

šodien kādas stundas trīs izvazājos pa mežu, jūru un secinot, ka nekas par jūrmalu vēlā rudenī, ziemā nevar kalpot labāk kā depresīvais fons, tikpat gudrs aizvilkos mājās. tīri tehniski viss ir vislabākajā kārtībā un bimbas spilvenos nebūs. runā, ka antidepresants nr. 1 esot ne vairāk un ne mazāk kā tieši 2 pudeles zinfandeła. kad atradīšu, kur ir pazudis korķu viłķis.

martinicus | 2016.10.28. - 18:24:05



Ja gadījumā domās turpināji risināt darba problēmas vai gremdēties atmiņās, tad liela efekta uz apziņu laikam no tā nebūs, vienīgi aktivitāte un svaigs gaiss. Jāmēģina kaut vai ar varu piespiest sevi kaut pāris sekundes nedomāt, pat neanalizēt to, ko redzi un dzirdi, bet tikai vērot. Pirmās reizes tas ir diezgan grūti, jo katra sīkākā novērotā izmaiņa apkārtnē izraisa tieksmi komentēt vai kaut ko atcerēties, un arī traucē doma "ar kādām muļķībām es tagad nodarbojos, vai tad tam ir kāda jēga"    Bet ja izdodas "sataustīt" savu pieeju, kā noturēties realitātē ar visām sajūtām, tad var teikt, ka "ir māksla rokā". Iespējams, no zālītes arī ir līdzīgs efekts, vismaz pēc nostāstiem ļoti to atgādina.

Man gan piedzeršanās nepalīdz - tad iegrimstu tādā melanholijā, ka bail paliek   

P.S.
Psihologi saka, ka cilvēks ikdienā ir lielākoties aizņemts ar savām domām, darbojas automātā, bet tikai 5% dzīvo realitātē.

stelss | 2016.10.28. - 20:18:41

Incanti, a kas ir depresija? Ko tā ēd, kur dzīvo un kā tā vairojas?   Neko tādu savā mūžā neesmu redzējis. Visa tā ir pilnīgākā huinja. 
Darbā izlādējos 100%...
Mājās esmu tik slinks, ka slinkums aizvilkties līdz ledusskapim. Priecāties dzīvē!!! Par ko incanti? Nekad neparko nepriecājos. Nu ja neskaita ka šancē ko vērienīgu uzštimmē un viss darbojas. Bet tas tik tāds - nu nakonjecto miers! 
Depresnjaks ir visdrīzāk paša čuvaka saskrūvēta figņa. Stresojas nje po tjemu. Možs kādreiz pamēģināt padzīvot kur tālu perifērijā. Kur no paša atkarīgs ko ēdīsi un kur gulēsi? Kad katru dienu domāsi, ja neizdarīsi to, rīt ēdīsi kļavu lapas...  
Pašam jāsāk sevi čubināt, nu možs paķert kādu radību, par ko tik tiešām jārūpējas, lai tā neatmestu kedas... Būs darbība, možs i nekāda depresnjaka. Nu bet esa to nezin, jo pašam nekā tāda nav bijis. I sto pudof - nebūs...

martinicus | 2016.10.28. - 20:54:35

Vispār ir pierasts mazliet pārspīlēt un par depresiju saukt arī vienkārši kaut kādu īslaicīgu garastāvokļa sabojāšanos vai "life sucks" apātiju. Taču tā ne tuvu nav diagnoze. 

Man ir labi pazīstams cilvēks, kuram ir reāla depresija, un tā izpaužas šādi. Nepārtraukta un stabila tendence saskatīt katrā notikumā vispirms slikto un sākt par to uztraukties līdz tādam līmenim, ka dreb rokas, paātrinās pulss, paaugstinās asinsspiediens. Piemēram, kāds no ģimenes saka: "Mēs sakrājām naudu braucienam uz ārzemēm, atvaļinājumā brauksim", un cilvēks momentā ir mežonīgā stresā - "teroristi visapkārt, lidmašīnas krīt, man nebūs miera ne brīdi, labāk nebrauciet... ". 

Priekš šāda cilvēka paša arī brauciens uz ārzemēm arī ir neiespējams pasākums un milzīgs šoks - nevar atpūsties pludmalē vai izbaudīt tūrisma objektus, ja tev iekšas ir savilktas stīvas un viss dreb. Dzīvē visam ir jābūt saplānotam vismaz nedēļu uz priekšu. Ja kāds piezvana, ka atbrauks ciemos, tad sākas mežonīgs stress - mums taču nav nekā īpaša, ar ko pabarot, un cilvēki redzēs mani tādu, un es atkal uztraukšos par visu, ko viņi stāstīs, nē, labāk būtu, ja viņi neatbrauktu...

Un, protams, dažādi papildus bonusi - bezmiegs, nespēks utt. Tas viss ir pastāvīgs stāvoklis jau 20 gadu garumā, neskatoties uz lietotajiem antidepresantiem, trankvilizatoriem utt., kurus ārsts izraksta automātiski, jo nav īsti tādu zāļu, kuras izārstē līdz galam. Protams, zāļu rezultātā sabojāts kuņģis, sēž uz diētas - tikai maigs ēdiens.

Pirms sākās tās problēmas, cilvēks bija aktīvs, komandējumos izbraukāja visu PSRS un pēc tam ar sajūsmu stāstīja par pieredzēto, bija kopumā diezgan optimistisks, aktīvi saimniekoja pa mājām, rīkoja lielus ģimenes pasākumus. Noteikti bija no tiem, kuri par depresiju varētu teikt "I sto pudof - nebūs... ". Un tagad arī pats ir dusmīgs uz sevi, ka viss ir tā, kā ir. Tad, kad uznāk tā drebēšana, cilvēks pats arī saprot, ka tas nav pareizi un ka nav redzama iemesla stresot, taču to nevar kontrolēt. Tas ir apmēram kā ja kāds tevi sakaitina un tu kļūsti dusmīgs - pamēģini tajā brīdī uzreiz momentā nomierināties un nebūt dusmīgs - tas vienkārši nav iespējams. Pat ja tu apturēsi vārdus un mierīgi sēdēsi malā, iekšēji tik un tā viss vārīsies. Un depresijas slimniekiem tādas negatīvu nekontrolējamu emociju vētras ir ilgstoša, hroniska parādība - zini, ka nav pareizi un nav jēgas, bet organisms nepakļaujas kontrolei. Lūk, tāda ir īsta depresija, bet nevis "man uznāca melnie".






Var priecāties, ka nav tik slikti kā tiem, kam ir sliktāk. Man no dzimšanas ir slikta redze, bet kad paskatos, kā mokās pavisam neredzīgie, tad es kļūstu pateicīgs (nezinu tikai, kam - reliģiju esmu pirms kāda laika kaut kur mazliet pazaudējis), ka es varu vismaz tik daudz.


Jā, atzīstos, bieži esmu naivs un sentimentāls, taču esmu tāds apzināti, jo ja tas ļauj dzīvot patīkamāk, tad labāk būt naivam un brīžiem laimīgam nekā ciniķim un nekad nepriecāties par to, ka vispār eksistē   Sākumā domāju, ka es tāds viens muļķis, bet tad lasot Karlosa Kastanjedas grāmatas atradu tādu terminu "apzināta muļķība" - tas diezgan labi raksturo to, kā es skatos uz lietām - nospļaujos uz visu to sarežģīto, ko cilvēki ir izdomājuši sevis mocīšanai (ekonomika, politika utt.) un mācos atjaunot iekšējo bērnības vienkāršību.


Ehh, aizfilozofējos, sorrrry