elvo85
|
2006.11.22. - 11:28:34
Bez vārdiem nekur, bez darbiem nekur. Gan viens, gan otrs sāpināt cilvēku var. Sakot, ka vārdi ir sāpīgāki, nekā darbi, bet neaizmirstam lietu - ka darbi arī paši pa sevi runā un vārdi dara savu, so, abas šīs dabiskās darbības ir vienotas.
Mīlu, Mīlu - fuj, brīžiem no daudzo cilvēku šo vārdu gvelšanas, man radies savdabīga antireakcija, nezinu vai mīl vai nemīl man šos vārdus sakot. Pārād daudz lietits šis vārds ir, vajag vai nevajag. Ir tik daudz vārdu lai izrādītu sākumā simpatījas:
Tu esi:
simpātisks, jauks, mīļs, man tu patīc, man skumji bez tevis, utt.
bez tam vēl ir deva mīļvārdiņu: ručuks, zaķis, saule, murka utt. ( kas nu kuram patīk, var jau arī par zaraziņu saukāt :D)
Man šķiet sākumā cilvēks iepatīkās ( garīgi, fiziski, utt.), tad iemīlas ( ok - varbūt abi reizē), tad palēnām iemīlēšanās pazūd un aug kaut kas nopietns, bet pamatam jau ir simpātijas, patikšana, iekšējas jūtas u.c. Sacīt ka Mīli - šķit - tas jādara tad kad patiešām esi par to pārliecināts - nevis tev šķiet un tu pēc tam pārdomā - mīlu/ nemīlu?
hren - galvenais lai labi skan? nop. Bet kad tas jāsaka - ir katra mūsu ziņā, es nesaku ka nav mīlestība no pirmā acu skatiena, bet škiet tās nav vairumā - jo kā jau kāds teica - tad mēs visi ik brīdi samīlētos uz uz ielas garāmgājējos un būtu laimīgi :)
Bet mērķis tomēr dzīvei ir mīlet un tapt mīlētam - tā kā uz priekšu :)