gospels
|
2007.06.28. - 19:29:33
Nu es gan varu pilnīgi mierīgi padalīties - laikam tādēļ, ka tas nav nekas personisks. Kādu laiku atpakaļ sanāca strādāt vienā mājā, kurā spokojas, un lai kā arī analītiskie prāti nemēģinātu to racionāli izskaidrot - tomēr. Ir kāda nakts es atrodos vienā no telpām, sēdu pie klavierēm un pulkstens ir aptuveni 22. Ne 24 kā varētu iedomāties. Neatminu vairs kāda cemme bija uznākusi, bet tā nu es tur sēžu pie klavierēm, uz tām svečturī 3 sveces, un lai nodzītu cemmi :) un arī sevi kaut nedaudz izklaidētu pirms miega spēlēju klavieres. Cik nu manos spēkos tas ir. laikam labāk teikt trinkšķinu pa taustiņiem piešķirot tam melodisku nokrāsu. Pārējās durvis uz visām teplām ir vaļā un zinu, ka bez manis neviens vairāk šajā ēkā nav. Mierīgi trinkšķinot sadzirdu ka tālākajā no telpām noskan kas līdzīgs burzīgam audumam. Nodomāju - tas jau tikai vējš(mazums, kur 100 gadīgai mājai var būt šķirbas) un turpinu spēlēt. Sāk brakšķēt parkets (nodomāju - laikam pa dienu bijis karsts vai pārāk mitrs - tas nu sācis žūt vai arī sarauties) un turpinu spēlēt. Ar laiku šīe parketa brakšķi un drēbju skaņa virzās manā virzienā. Tad padomāju - vo jau jumts aizbraucis - pilnīgi čau. Pēc laika (tādos brīžos laiks patiešām paliek relatīvs) šīs skaņas ne no kā atrodas man aiz muguras un ar apskaužamu regularitāti sajūtu uz sava kakla vēsumu, kas te ir, te nav - sajūta ka kāds man stāv aiz muguras un elpo virsū. Es protams stīvām rokām turpinu sist pa taustiņiem. Tad brakšķi paiet mazliet malā un ja tas būtu kas materiāls, tad tas atrastos tajā vietā, kur atrodas svečturis. 3 svecēm blakus stāvot viena pēkšņi sāk plandīties - it kā kāds elpotu netālu no tās. Protams tajā brīdī ir sastingušas ne tikai rokas, bet arī kājas, kā arī mati uz galvas šķiet kā afroamerikānim disko laikā. Pēc laika (?) šie soļi paiet man garām un pamazām attālinās - nočīkst ārdurvis.
Tas nu ir noticis, kas tas bija - vai prāta mazspēja vai patiešām kas dīvains, to vēl neesmu sapratis.
Tāds lūk mazstāsts